mormon.org Latvija

Kā Svētais Gars ir tev palīdzējis?

  • Svētais Gars man palīdz iegūt iekšēju mieru. Tas atvieglo domāšanu un lēmumu pieņemšanu. Rādīt vairāk

  • Caur Svēto Garu Dievs palīdz man veikt pareizās izvēles ģimenē, darbā un kalpojot baznīcā. Rādīt vairāk

  • Es patiesi ticu, ka no grēku nožēlošanas brīža Svētais Gars ir man palīdzējis katru manas dzīves dienu. Kad es esmu ļoti centies sekot Viņa pamudinājumiem, es esmu saņēmis nebeidzamas svētības visos savos izgudrojumos, darba darījumos, savā laulībā un ģimenes attiecībās — ar saviem dēliem, meitām un mazbērniem. Man ir stipra liecība par Svētā Gara diženumu manā dzīvē. Rādīt vairāk

  • Svētā Gara dāvana ir bijis mierinājums manā dzīvē. Es nemitīgi jūtu Viņa ietekmi un esmu pateicīga par Viņa vadību. Vienkārši ikdienas notikumi, kā, piemēram, lēmums piezvanīt draugam, piedalīšanās kādā noteiktā aktivitātē, gala lēmumu pieņemšana vai palīdzēšana bērniem virzīties cauri grūtībām – to visu ir ietekmējuši Svētā Gara pamudinājumi. Es esmu iemācījusies, ka, ja es apstāšos un ieklausīšos saņemtajās sajūtās un pamudinājumos un rīkošos tiem atbilstoši, es būšu saskaņā ar savu Debesu Tēvu. Rādīt vairāk

  • Visos nozīmīgākajos dzīves lēmumos man ir palīdzējis Svētais Gars. No pievienošanās Baznīcai līdz misijai, no lēmuma par to, kuru man vajag precēt, līdz savas pirmās mājas pirkšanai un bērnu laišanai pasaulē. Es novērtēju Viņa pastāvīgo sabiedrību un norādījumus. Es pazīstu viņa čukstus un vienmēr, kad esmu saņēmis drosmi, lai sekotu Viņa pamudinājumiem, esmu juties drošs un laimīgs. Rādīt vairāk

  • Kopš es biju maza meitene, man ir bijusi unikāla, īpaša pieredze: es varēju sazināties ar savu Radītāju caur personīgo lūgšanu. Daudzos gadījumos, kad es lūdzu Viņu pēc Viņa palīdzības un Viņa atbildēm uz manām bažām, man ir bijušas sajūtas un domas, kurās izpaudās miers, mierinājums un vadība. Es atceros tās tumšās, lietainās un aukstās naktis, kad es, būdama maza meitene, pamodos, nobijusies līdz nāvei, un tad es skaitīju lūgšanu ar ticību, lūdzot Dievam, lai Viņš mazina manas bailes, un es sajutu lielu mieru, bailes pazuda, un siltās sajūtas atkal atgriezās, mani pārņēma miers, un vēlāk — arī drošības sajūta, apzinoties, ka Viņš eksistē un ir līdzās man, ka Viņš patiešām pazīst mani un es esmu Viņam svarīga, ka Viņš mīl mani un Viņš vēl man vislabāko. Patiesi Viņš sazinās ar mani caur Svēto Garu jebkurā lietā, par kuru es lūdzu Viņam ticībā. Tāpat arī katru reizi, kad es lūdzu Viņu savās dvēseles ciešanās palīdzēt man atrast kaut ko, ko esmu pazaudējusi un kas bija man svarīgs, un, tad atkal meklējot tajās pašās vietās, kurās es jau biju meklējusi, un ir bijušas vairākas reizes, kad esmu atradusi to, kas bija pazaudēts, bet tikai pēc tam, kad biju lūgusi Viņam, — ne ātrāk. Vēlāk, kad es jau biju vecāka, katru reizi satiekot jaunu vīrieti, kurš man šķita interesants vai īpašs, es griezos pie Debesu Tēva pēc vadības, lai apjaustu, vai Viņš man palīdzēs atrast vislabāko cilvēku, ar kuru es varētu būt laimīga. Un katru reizi es saņēmu savu atbildi, vairākas reizes tā bija „Nē”, un tikai vienu reizi — „Jā”!! Un cik brīnumaina bija tā diena! Rādīt vairāk

  • Svarīgākie manas dzīves lēmumi tika pieņemti, ieklausoties un rīkojoties atbilstoši Svētajam Garam. Viņa vadība pār katru cilvēku var atšķirties. Un pat individuāli — tā var atšķirties no vienkārši labām sajūtām, pieņemot lēmumu, līdz reāliem vārdiem, ko dzirdu savā galvā, vai citkārt es sajūtu sevī siltumu — pat līdz asarām. Jebkurā gadījumā — es esmu droša par to, kas man ir jādara. Viens no svarīgākajiem lēmumiem, ko es esmu pieņēmusi, bija adoptēt mūsu mazo puisīti. Tā patiešām nebija mana ideja, bet kas tāds, uz ko, jau no paša sākuma (caur sajūtām no Svētā Gara), Dievs mani vadīja, lai es izdarītu. Man jau bija 3 ķeizargriezienā dzimuši bērni (un viens zaudēts otrajā trimestrī), un tādēļ mans ārsts mums ieteica, lai mēs vairs neplānotu bērnus. Atklāti sakot, tas mani apmierināja. Mūsu vecākajam bērnam bija garīgi traucējumi, un ar divām jaunākām meitenēm — mūsu mājās gāja traki! Gadu pēc mūsu jaunākā bērna piedzimšanas es biju vingrošanas zālē un skatījos televizorā kaut ko par mazām meitenītēm Ķīnas bērnunamos. Manā galvā atskanēja klusa balss: „Tu to varētu.” Bija tāda sajūta, it kā tas nāca no nekurienes. Taču es zināju, ka tas bija Svētais Gars, kurš mums teica, lai adoptējam. Tālākais norisinājās aptuveni pēc pusotra gada. Mēs ar vīru braucām pie viņa vecākiem, pavadījuši nedēļu kempingā ar manu ģimeni. Izbaudot dārgo laiku mūsu tuvāko cilvēku lokā, mans vīrs ierosināja pārrunāt adopcijas jautājumu, zinot, ka dzīves jēga ir ģimenē. Es sapratu, ka lietas kļūst pavisam nopietnas. Viens bija domāt par nopietnām lietām, bet tās realizēt dzīvē bija mazliet baisi. Nu, labi, ļoti baisi! Kad mēs atgriezāmies mājās, Teksasā, es sāku lūgt par to, kas mums būtu jādara. Es saņēmu tik tiešu un skaidru atbildi, ka es zināju, ka tur vairs nav jautājumu par to, kas mums ir jādara. Mans prāts bija pārpildīts ar vārdiem, kas nebija mani. Bija tāda sajūta, it kā tie būtu Svētie Raksti. Es piecēlos, asarām plūstot pa manu seju. No tā brīža mēs ar vīru zinājām, ka adoptēsim bērnu ar traucējumiem. Ja precīzāk, es cerēju uz puisīti ar Dauna sindromu, kurš būtu mūsu dēla vecumā. Pēc mūsu pirmā bērna mums bija nojausma par to, ko mēs darām. Un ir tik daudz bērnu ar traucējumiem bērnu namos. Viņiem ir vajadzīgas mīlošas, pastāvīgas mājas. Apmēram četras dienas vēlāk, caur adoptēšanas vietni ātrās ēdināšanas mājaslapā, es atradu mazu zēnu. Viņš bija mēnesi jaunāks par mūsu vecāko dēlu, un viņam bija Dauna sindroms. Mana pirmā doma bija: „Es varētu mīlēt šo mazo zēnu.” Tajā brīdī mans vīrs bija viesistabā, dejojot ar bērniem. Es varēju iztēloties šo mazo zēnu pievienojamies viņiem šajā jautrībā. Es parādīju vīram mājaslapu, un viņš sajuta to pašu. Pagāja apmēram astoņi mēneši, pirms mēs viņu atvedām mājās. Procesā bija daudz interesantu kāpumu un kritumu, un es zinu, ka Dievs pašķīra ceļu, lai mūsu dēls varētu ierasties mūsu mājās. Viņš nerunā un nav apmācīts nokārtoties, tāpēc ir dienas, kad ir grūtāk. Tādēļ, ka es zinu, ka tas ir tas, ko Dievs gribēja mūsu ģimenei, — tas padara šīs grūtās dienas vieglākas. Tas man dod pārliecību un lielu mieru, ka es to varu izdarīt. Tas ir tas, ko Svētais Gars dara manā labā. Bailes, kas sākotnēji pavadīja šo procesu, pazuda, kad es uzzināju, ka šis ir Dieva noteiktais ceļš man. Sekojot Svētajam Garam, esmu sapratusi, ka Dieva plāns bija labāks par to, kādu es jebkad būtu varējusi izdomāt sev. Es esmu tikai sākusi saskatīt svētības, kuras Viņš ir sagatavojis man un manai ģimenei. Tās turpinās mūžībā! Rādīt vairāk

Bez rezultātiem