mormon.org Latvija

Kā tu esi saņēmis (-usi) atbildes uz savām lūgšanām?

  • Atbildes uz manām lūgšanām ir nākušas dažādos veidos: garīgs stiprinājums grūtību priekšā, padziļināta sapratne un vērīgums prāta pārbaudījumos, un fiziska aizsardzība katastrofu laikā. Taču vissvarīgākais — esmu sajutis klusu drošības mierinājumu un mieru no sekošanas Jēzum Kristum un no sniegtās vadības tiem, kas patiesi meklē Viņa padomu. Rādīt vairāk

  • Es esmu saņēmis atbildi uz savām lūgšanām neskaitāmas reizes. Debesu Tēvs atbild uz lūgšanām. Es zinu, ka Viņš atbild uz lūgšanām, vienu reizi es atceros īpaši labi. Man bija lielas nepatikšanas, es atceros, ka nometos ceļos un lūdzu par glābiņu, un gandrīz tajā pašā mirklī es saņēmu atbildi uz savām lūgšanām, un es varēju atgriezties mājās pie savas ģimenes. Šajā pašā lūgšanā es lūdzu pēc vadības, lai zinātu, kādam jābūt manam nākamajam solim, un dažu dienu laikā, kad pie manām durvīm pienāca misionāri, es saņēmu atbildi. Sēžot un klausoties viņos, es zināju, ka viņus ir sūtījis mans Debesu Tēvs. Es biju pārliecināts, ka man jākļūst par mormoni. Rādīt vairāk

  • Es esmu saņēmis atbildes uz lūgšanām grūtību brīžos, meklējot vadību, un arī tad, kad man dzīvē bija nepieciešams mierinājums. Es saņemu šīs atbildes caur sajūtām pēc lūgšanas, jūtot mieru, dažreiz laimi un prieku, apliecinot, ka esmu saņēmis atbildi uz savām lūgšanām. Dievs dzird un arī sniedz atbildes, ne vienmēr tā, kā mēs to vēlamies, bet tā, kā Viņš — visvienkāršākajā un skaidrākajā veidā. Rādīt vairāk

  • Es esmu saņēmis daudzas atbildes uz savām lūgšanām. Daudzas no tām ir ļoti personīgas un grūti izskaidrojamas. Vienu no tām es atceros ļoti labi, kad tikko bijām nodibinājuši mūsu mazo ģimeni; es jutu milzīgu spiedienu manā virzienā par to, ka man jākļūst pieaugušam un jāizstrādā plāns, kā būt par labu apgādnieku savai ģimenei. Man nebija ne īpašas kvalifikācijas, ne noteiktas darba pieredzes, ne arī konkrēta nākotnes plāna. Skolā man bija sliktas atzīmes, jo mājās valdīja pastāvīgs juceklis mana tēva galvas savainojumu dēļ. Es strādāju par aizstājējmaiņas darbinieku kādā fabrikā bez jebkādiem darba drošības noteikumiem. Es darbā katru dienu lasīju Svētos Rakstus un lūdzu Debesu Tēvam pēc palīdzības. Vienu dienu pēc pazemīgas lūgšanas, meklējot pēc vadības, es atnācu mājās pie Natālijas, un viņa bija atradusi sludinājumu, kurā kāda skola man varētu palīdzēt sagatavoties iestāties universitātē. Reģistrācija mācību uzsākšanai tika slēgta tieši tajā dienā, un mums izdevās laikus iziet interviju. Šī iespēja, kas tika man dota, ļāva man uzsākt manu pašreizējo karjeru. Es bez šaubām varu teikt, ka saņēmu tiešu atbildi uz savu pazemīgo lūgšanu. Rādīt vairāk

  • Vienu dienu, kad es vēl nebiju pievienojusies Baznīcai, man bija grūtības ar vienu no maniem pieņemtajiem bērniem. Es šaubījos, vai biju pieņēmusi pareizu lēmumu, adoptējot šo bērnu, un domāju, vai šim bērnam nevajadzētu atrast citas mājas, kur par viņu rūpētos abi vecāki. Kaut kas man pateica priekšā, ka man ir jādodas laukā no mājas un jādodas uz veikalu. Pēc iepirkšanās, izejot ārā no veikala, es jutos ļoti nelāgi. Es nevēlējos atdod šo bērnu. Es gribēju viņu paturēt savā ģimenē, taču satraucos, vai nerīkojos pārāk savtīgi tā domājot — ja nu viņam tomēr būtu labāk kādā citā ģimenē. Es atceros, kā par to lūdzu un jautāju pēc palīdzības, raudot un uztraucoties, ka galu galā nāksies bērnu atdod. Kad pavērsu savu acu skatienu augšup, es ieraudzīju divus misionārus, kas izskatījās kā eņģeļi un bija sūtīti kā atbilde uz manām lūgšanām. Kad viņi mani uzrunāja, es sajutu mieru savā sirdī un zināju, ka Debesu Tēvs atbildēja uz manu lūgšanu, sūtot viņus. Misionāri mani mācīja pusotru gadu un nekad nepadevās. Pēc vairākiem citu konfesiju apmeklējumiem, es beidzot pievienojos Baznīcai. Es nevēlējos tikt kristīta līdz brīdim, kamēr nebiju pārliecinājusies, ka tas ir pareizais solis manā dzīvē. Es par to daudz lūdzu un tādā veidā uzzināju, ka tas bija pareizais solis attiecīgajā manas dzīves posmā. Rādīt vairāk

  • Patiesībā, tā bija neatbildēta lūgšana, kas man vislabāk parādīja, kā tiek atbildētas lūgšanas. … Kādā vakarā, pirms vairākiem gadiem, es Debesu Tēvam raidīju emocionālu lūgšanu — lūgšanu, kas bija tik izmisīga, ka, uzdrošinos teikt, tā skanēja vairāk pēc pavēles. Es braucu pie drauga, kurš tikko bija nomiris. Kamēr es braucu, mašīnas priekšā izskrēja mazs bērns. Trieciens pilnībā izmainīja manu dzīvi un izbeidza viņa dzīvi. Ziņai par traģēdiju izplatoties, cilvēku pārpildītajā ielā, es izmisīgi lūdzos, lai Dievs saglabātu viņam dzīvību. Es pie sevis domāju: „Sinepju graudiņš, sinepju graudiņš — tas ir viss, kas man ir vajadzīgs, ticība sinepju graudiņa lielumā.” Es zināju, ka man ir pietiekami ticības. Es ticēju, ka man ir pietiekami ticības. Turpinot izmisīgās lūgšanas, kļuva skaidrs, ka situācija ir kritiska. Ātrās palīdzības ārsti man ziņoja par cerību, bet viņu sejās bija redzams izmisums. Es biju cienīga piedzīvot brīnumu, vai tad nē? Es ticēju, ka Dievs izdarīs brīnumu šī bērniņa dēļ. Un tad, kad glābšanas helikopters pacēlās un es paskatījos debesīs, man prātā ienāca doma — „pakļaujies”. „Nē!” es domāju. „Nē!” es turpināju lūgties, zinot sirdī, ka tas, kas man bija jādara, — jāpakļaujas Dieva gribai. Man pat prātā neienāca, ka lūgšana par viņa dzīvības glābšanu nebūs Tā Kunga griba. Viņš nomira nākamajā rītā. Es joprojām lūdzu ar ticību, bet es to daru, pakļaujoties Viņa gribai. Es nedomāju, ka zinu, kā ir labāk. Es vairs neuzstādu Dievam savas prasības. Es lūdzu, zinot, ka man ir jāveic izmaiņas, nevis Viņam. Es reiz dzirdēju, ka „atbildētas lūgšanas stiprina ticību, bet neatbildētas lūgšanas pilnveido ticību”. Es tam ticu, un esmu pārliecināta, ka man būs daudz iespēju pierādīt manu ticību. Šajā traģiskajā notikumā bija daudz brīnumu, bet ne tas, pēc kā es lūdzu. Es esmu uzzinājusi, ka lūgšana palīdz man iegūt tās svētības, kuras man ir sagatavotas. Man tikai vajag acis, lai tās ieraudzītu! Rādīt vairāk

Bez rezultātiem