mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Rose Yvette

  • Rose Yvette
  • Rose Yvette
  • Rose Yvette
  • Rose Yvette
  • Rose Yvette
  • Rose Yvette
  • Rose Yvette
  • Rose Yvette

Par mani

Pēc profesijas es esmu māksliniece, gleznotāja un drukas veidotāja, es strādāju studijā savās mājās Virdžīnijā, un es gleznoju galvenokārt cilvēkus. 1990. gadā es absolvēju „Fine Arts Studio” un ieguvu izglītību mākslas vēsturē. Es arī savā studijā vadu mākslas nodarbības. Taču galvenokārt es esmu sieva un māte 4 brīnišķīgiem bērniem, vecumā no 9 līdz 19 gadiem. Manas ģimenes un manas radošās dzīves sabalansēšana ir nepārtraukts process, un tas ir tas, kam es meklēju vadību no Tā Kunga, lai es varētu tikt galā ar mūsu aizņemtajām dzīvēm, palikt tuvu svarīgākajam, kas ir manas ģimenes fiziskā un emocionālā labklājība. Neatkarīgi no tā, kādus panākumus es sasniedzu savā jomā, manas lielākās svētības nāk no manām nenovērtējamajām attiecībām ar manu ģimeni. Būt par mammu pavisam noteikti ir grūtākais, ko man jebkad ir nācies darīt, bet tas tik daudzos veidos ir atlīdzinājies, un tas man palīdz palikt patiesai. Man kā māksliniecei tas ir licis saredzēt lietas, par kurām es agrāk pat nenojautu, jo tagad es gleznoju, esot ar pieredzi, kuru ieguvu kā sieviete un māte.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Es pievienojos Baznīcai 19 gadu vecumā, zinādama par Baznīcu gandrīz visu savu dzīvi, jo mana kaimiņa un labākā drauga, ar kuru kopā uzaugu, ģimene ir mormoņi. Kopš 5 gadu vecuma daudz laika pavadīju pie viņiem mājās un vienmēr tur jutu īpašu garu. Es vienmēr varēju sajust viņu savstarpējās ģimenes attiecības, un es apmeklēju dažus baznīcas pasākumus un satiku daudzus citus Baznīcas locekļus, un es vienmēr jutu to pašu garu. Viņi kaut ko izstaroja, un tas bija kaut kas, ko es gribēju. Es gribēju izzināt šo laimes noslēpumu. Taču kā bērns — es par šīm lietām daudz nedomāju. Tikai 18 gadu vecumā, laikā starp pirmo un otro studiju gadu, man šīs lietas pēkšņi kļuva svarīgas. Esot šajā mutuļojošo ideju un vēlmju pasaulē, esot neapmierināta ar nenopietnību un bezjēdzību, gadu atrodoties koledžā, jutu, ka dzīvē ir jābūt kam vairāk par eksistenci no dienas uz dienu. Es zināju, ka man ir jāatrod Dievs. Es gribēju zināt, kura ir patiesā baznīca. Tādēļ es izpētīju daudzas ticības, nebūdama aktīva tajā, kurā piedzimu. Tajā laikā mans labākais draugs atsūtīja pie manis misionārus. Agrāk manā dzīvē tas mani būtu aizkaitinājis, bet tajā brīdī es aktīvi meklēju atbildes. Man to pašai vajadzēja uzzināt. Misionāru vēstījums par Debesu Tēva laimes ieceri saskanēja ar manu domāšanu tā, it kā es jau iepriekš to būtu zinājusi, un man tikai vajadzēja viņus satikt. Viss izklausījās tik pazīstams. Es zināju, ka es gribēju lietas ar patiesu vērtību, nevis īslaicīgo, pasaulīgo laimi. Es gribēju patiesu laimi. Tas, ka Dievam ir laimes iecere, man izklausījās pēc patiesības. Zināt, ka Debesu Tēvs ir mīlošs Tēvs un ka es esmu Viņa bērns, ka Viņš sūtīja savu Dēlu Jēzu Kristu, lai izpirktu mūsu grēkus un taptu augšāmcelts, tāpēc ka Viņš mūs mīl, man tā ir kā dārga dāvana, un kaut kāda iemesla dēļ tam visam pēkšņi, šajās dzīves krustcelēs, radās jēga. Kad augu, es nedaudz zināju par Dievu un Jēzu Kristu, taču es Viņus nepazinu, nezinot daudz par manas bērnības reliģiju, taču, pēkšņi uzzinot, kas ir Dievs un Viņa Dēls un kas esmu es, bija tā, it kā tiktu ieslēgts gaismas slēdzis. Mācīšanās par mīlošā Debesu Tēva laimes ieceri bija kā gardākā augļa, kādu esmu ēdusi, baudīšana. Man ir mērķis, dzīvei ir virziens un attiecības, un ģimenes — visam ir nozīme. Es gribēju, lai manā ģimenē būtu šī mīlestība. Pat tam, ka Džozefs Smits bija palīgs Tā Kunga Baznīcas atjaunošanā, bija jēga. Viņš bija pirmais pravietis šajā pēdējo dienu evaņģēlija atklāšanas laikmetā, un priesterības spēku un visas nepieciešamās atslēgas Jēzus Kristus atjaunoja caur viņu. Tas, ka Baznīcu vada Jēzus Kristus, nevis Džozefs Smits, skan patiesi. Viņa apustuļi un pravieši meklē Viņa un Viņa Gara tiešās norādes. Šī nav cilvēku veidota Baznīca. Turklāt pārmaiņas bija arī tāpēc, ka es no misionāriem uzzināju, ka varu jautāt Dievam, vai visas šīs lietas ir patiesas un ka es varu pati saņemt atbildi. Arī tas man izklausījās pēc patiesības un pēc patiesās ticības pazīmes. Man nebija jāpaļaujas tikai uz viņu teikto. Pēc nopietnām studijām, izpētes un lūgšanām es pati varēju jautāt Dievam. Mācoties kopā ar misionāriem, mani pārņēma tās pašas sajūtas, kādas es biju jutusi agrāk, esot ar mana drauga ģimeni, tās īpašās sajūtas, to garu. Es sajutu to dedzinošo sajūtu savā sirdī, un es zināju, ka visas šīs lietas ir patiesas. Un es saņēmu atbildi, ka tās patiešām ir patiesas. 23 gadu laikā, kopš esmu kristīta Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, es nekad neesmu raudzījusies atpakaļ, bet tikai uz priekšu. Es nekad nevarēšu pilnībā uzskaitīt savas dzīves svētības. Evaņģēlijs ir mani svētījis ar bagātīgu un pilnīgu dzīvi, kurā es varu saskatīt Dieva roku, kad es Viņu meklēju caur lūgšanu un Svēto Rakstu studēšanu katru dienu. Mēs ar vīru tikām salaulāti Vašingtonas Templī, un esam precējušies jau 20 gadus. Tas, ka manā dzīvē ir evaņģēlijs, lai palīdzētu audzināt manus 4 bērnus, ir neizmērojama svētība, jo es zinu, ka mums nav jādara lietas vienatnē. Mēs varam lūgt Dievam vadību un sekot Jēzus Kristus pilnīgajam piemēram. Ja mēs ik dienu pieļaujam kļūdas, mēs vienmēr varam no sirds nožēlot savus grēkus un palikt Viņa tuvumā. Redzēt, ka manos bērnos uzplaukst zināšanas, ka arī viņiem ir augošas liecības par Glābēju un evaņģēlija pilnību, ir neizmērāms prieks, jo es zinu, ka tas viņiem būs dzīves enkurs, ka neatkarīgi no tā, kāda vētra viņus pārsteigs, viņi zinās, pie kā vērsties, lai izkļūtu no jebkādām grūtībām. Kad atskatos uz saviem jaunības gadiem, kad kā pusaudze augu bez zināšanām par evaņģēlija pilnību, pastāvīgi tiecoties aizpildīt šo tukšumu, un salīdzinu ar pusaudžiem, kuri savās dzīvēs izdarīja gudrākas izvēles un pilnībā pielietoja evaņģēlija mācības, un saņēma svētības, es redzu tiešu pierādījumu, ka evaņģēlijs ir patiess. Es redzu, kā viņi kļūst par brīnišķīgi sagatavotām, spējīgām un laimīgām personībām, un tas ir rezultāts tam, ka viņi dzīvo atbilstoši evaņģēlija principiem. Viņi vairāk koncentrējas uz to, kas dzīvē ir svarīgākais. Es arī redzu viņu sirds pārmaiņās rūpes un laipnību, ar pastāvīgām iespējām ziedot sevi kalpošanā citiem. Viņi attīsta tādas rakstura iezīmes kā godīgumu un tikumību, un es par viņiem esmu ļoti lepna. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Tā Kunga patiesā atjaunotā Baznīca. Es esmu tik pateicīga par zināšanām, ka priesterība ir atjaunota un ka Debesu logi ir atvērti. Es esmu redzējusi tik daudz lielu un mazu brīnumu savā dzīvē, visbiežāk personiskas liecības no gara, ka šīs lietas ir patiesas. Es arī esmu redzējusi daudzus brīnumus darbībā Baznīcā, kalpojot daudzos vadītāju aicinājumos un mazākos aicinājumos. Es redzu vadītāju mīlestību un rūpes par Baznīcas locekļiem, un to, kā Tas Kungs viņiem palīdz, kad viņi caur Svēto Garu meklē Jēzus Kristus vadību. Es vienmēr redzu viņus kalpojam ar attieksmi: „Kungs, ko Tu gribi, lai es darītu, lai notiku nevis mans, bet Tavs prāts?” Es esmu redzējusi vienkāršus un klusus cilvēkus darām neparastas lietas. Es redzu, ka Baznīca ir patiesa arī žēlsirdības un labestības dēļ, ko es jūtu ne tikai Baznīcā, draudzējoties ar cilvēkiem manā draudzē, neatkarīgi no tā, kur esam dzīvojuši. Mēs jūtam, ka šī ir Tā Kunga Baznīca, jo Viņš to ir izveidojis tur, kur katram tās loceklim ir iespēja palīdzēt un rūpēties citam par citu, kur katru dienu tiek paveikti nemanāmi labestības darbi, kur tiek sniegta palīdzība, kad kādam tā ir nepieciešama, un neviens netiek atstāts novārtā. Mūsu draudzes ģimeņu dzīves ir tik saistītas, ka mēs cits no cita mācāmies, mēs cits citam palīdzam, mēs kopā audzinām savus bērnus, mēs kopā smejamies un raudam, mēs cits citu svētām. Arī šī attiecības ir paliekošas un tām ir jēga, un tas ir tas, kā Ciānai ir jāizskatās. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Tā Kunga patiesā organizācija. Es esmu mormone, jo es zinu ar katru savas būtības šūniņu, ka evaņģēlijs ir patiess un ka tas ir domāts, lai mūs aizvestu līdz patiesai laimei — dzīvot jēgpilnu dzīvi bagātīgās attiecībās uz šīs Zemes un sajust šajās attiecībās tīro Kristus mīlestību, un spēt attīstīt un pielietot šo visvērtīgāko tikumu, raugoties pēc tuvāko vajadzībām un kalpojot viens otram. Mēs esam, lai cits citam palīdzētu nokļūt līdz Debesīm, ņemot līdzi mūsu ģimenes. Es zinu, ka Dievs ir īsts, ka Viņš atbild uz lūgšanām, manām lūgšanām, un ka pilnīgais laimes paraugs ir Tā Kunga, Jēzus Kristus, paraugs, laipnībā un darbos, un tā ir mana liecība Jēzus Kristus, pasaules Glābēja, Vārdā, āmen.

Personīgie stāsti

Ko tu dari, lai stiprinātu savu ģimeni un padarītu to veiksmīgu?

Neraugoties uz kārdinājumiem ļauties mākslinieces karjerai, mēs kopā ar manu vīru nolēmām, ka es būšu mājās strādājoša mamma. Es esmu pārliecināta, ka šis lēmums lika vilties dažiem no maniem profesoriem, kuriem attiecībā uz mani bija lielas cerības par ļoti veiksmīgu un stabilu karjeru pēc studiju pabeigšanas. Tomēr mēs pieņēmām šādu lēmumu, jo mūsu apstākļi ļāva mums realizēt šo mērķi, un mēs nekad nenosodījām nevienu strādājošo māti vai vientuļo māti, kurai ir jāstrādā ārpus mājām. Šis lēmums bija atbilstošs mūsu ģimenes stāvoklim. Es izvēlējos atlikt savu mākslas karjeru, līdz bērni kļūtu vecāki, vai arī strādāt pēc iespējas mazāk, jo īpaši, kamēr viņi ir tik mazi. 19 gadus pēc bērnu audzināšanas es esmu tik pateicīga par šo lēmumu ne tikai tāpēc, ka varēju būt klāt visos viņu īpašajos brīžos, labos un sliktos, brīnišķīgos un grūtos, bet arī tāpēc, ka tad, kad šie gadi ir pagājuši, jūs tos vairs nekad nevarēsiet atsaukt atpakaļ. Un šie 19 gadi ir pagājuši ātri. Es nekad nenožēlošu, ka izlēmu palikt mājās ar saviem bērniem. Es nekad nejutu, ka būtu spiesta to darīt. Tas bija mans lēmums. Kamēr pasaule uz manu lēmumu raugās ar sarauktu pieri un noniecina manu intelektu, tas kļūst mazsvarīgi, kad tiek ņemts vērā, ka, esot mātei, runa vairs nav tikai par „mani”. Tas ir par „viņiem” un par viņu mazo sirsniņu un prātu „barošanu”, lai viņi būtu pašpietiekami, kārtīgi, spējīgi un gudri cilvēki, godīgas personības ar raksturu, un galvenais — bērni, kuri jūt, ka viņus mīl, kuri zina, kas viņi ir, — Dieva bērni ar zināšanām par Jēzus Kristus evaņģēlija pilnību. Tā kā 3 no 4 bērniem tagad ir pusaudži, es šobrīd labi redzu, cik ļoti mans lēmums palikt mājās man un viņiem ir nācis par labu. Mūsu attiecības ir ciešas un stipras, un es esmu varējusi redzēt, par kādiem cilvēkiem viņi kļūst. Viņi ir ne tikai bērni ar labu raksturu, augstiem standartiem un atbildības sajūtu, bet viņi kļūst pietiekami pieauguši, lai būtu labi draugi arī man. Galu galā evaņģēlija pilnība ir radīta, lai palīdzētu ģimenēm veidot jēgpilnas attiecības, kur mīlestība netiek ierobežota; pat tad, kad ir grūti brīži, mums ir mācīts lūgt kopā, lūgt citam par citu, palīdzēt un kalpot cits citam un mīlēt ar beznosacījuma mīlestību. Un, atšķirībā no citām situācijām, vecākiem ir tiesības saņemt atbildes uz lūgšanām par savu bērnu svēto pārraudzību. Mums māca, ka mums vajag iesaistīt mūsu Debesu Tēvu bērnu audzināšanā, kas sniedz lielu atbalstu. Būdama māte, es esmu saņēmusi tik daudzas atbildes uz lūgšanām par maniem bērniem un viņu garīgajām vajadzībām, pat zināšanas, kad bērnam var draudēt garīgas briesmas. Es esmu tik ļoti pateicīga par lūgšanas spēku. Tas nozīmē, ka Dievība ir īsta un ka evaņģēlija pilnība šajās pēdējās dienās ir patiesa. Es katru dienu redzu Viņa ietekmi mazās un smalkās savas dzīves niansēs, es varu jautāt manam Debesu Tēvam to, kā man labāk izmantot savu laiku, lai es varētu labāk kalpot savai ģimenei. Lūgšana man arī palīdz pārvarēt vilšanos, jo ģimenes dzīve bieži vien ietver vilšanos un grūtības, un dažreiz vēlmju konfliktus. Mātes loma, centrēta Jēzus Kristus mīlestībā, palīdz man atcerēties, ka mani bērni ir Dieva bērni. Brīdis pārdomām un lūgšana grūtos brīžos man palīdz to uztvert skaidrāk, vārdi — „Kā Glābējs ar to tiktu galā?” vai „Lūdzu, dod man spēku!” — man palīdz nekļūt dusmīgai un attiekties pret šīm situācijām racionālāk, un saglabāt ikviena cieņu. Galu galā, katru dienu pielietojot praksē lūgšanas un evaņģēlija studēšanas principus, tiekšanās pēc Debesu atbalsta ikdienas lietās — gan personīgajās, gan ģimenes lūgšanās, jēgpilna laika pavadīšanā kopā, kas bieži vien pārvēršas neaizmirstamos brīžos, — tie līdzekļi, kurus Debesu Tēvs ir paredzējis ģimeņu stiprināšanai.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Pašreiz es kalpoju par Šūpulīša klases vadītāju bērniem vecumā no 18 mēnešiem līdz 3 gadiem, kā arī ikgadējās jauniešu konferences plānošanas komitejā, ko es daru jau daudzus gadus. Gadu gaitā Baznīcā es esmu kalpojusi par vadītāju jauniešu organizācijā, sieviešu organizācijā un organizācijā maziem bērniem. Savā bīskapijā es esmu kalpojusi arī par ērģelnieci, pianisti un koristi un bieži esmu dziedājusi baznīcas korī.