mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Rochelle

  • Rochelle
  • Rochelle
  • Rochelle
  • Rochelle
  • Rochelle
  • Rochelle
  • Rochelle
  • Rochelle

Par mani

Es darbojos ikdienā mājās ar saviem kolosālajiem mazajiem bērniem! Man ir divas meitenes un divi puikas. Abiem maniem puikām ir traucējumi. Izskatās, ka es vienmēr esmu kustībā. Domāju, ka tā ir tipiskas mammas dzīve, bet man tā patīk! Es uzaugu Aidaho un studēju koledžā Jūtā, kur es satiku savu vīru. Pēc izlaiduma mēs apprecējāmies un pārcēlāmies uz UNC Chapel Hill tālākai izglītībai. Nākamā dzīvesvieta bija Aiova, kur mums piedzima mūsu pirmais bērns. Etans piedzima ar bērnu cerebrālo trieku. Mēs to nezinājām līdz sešu mēnešu vecumam, līdz uzzinājām, ka viņam ir bijusi trieka. Tas izraisīja milzum daudz problēmu, tai skaitā, garīgus traucējumus un lēkmes. Ejot tam visam cauri, mēs esam bijuši tik pateicīgi par mūsu ticību Dievam, kas mums patiešām ir palīdzējusi tikt galā ar jebkurām dzīves grūtībām. Teksasā mēs dzīvojam jau 13 gadus, un mums šeit patīk! Šeit mums piedzima mūsu divas meitenes un 2006. gadā adoptējām Deriku. Viņam ir Dauna sindroms; viņš nerunā un mācās, kā nokārtoties uz poda, tāpēc mūsu mājas ir tāda kā traka vieta, kur atrasties. Abi puikas ir viena vecuma un apgūst „dzīves iemaņas” skolā, kur viņiem ir lieliski skolotāji. Brīvajos brīžos man patīk lasīt. Otra mana mīļākā nodarbe ir ceļošana. Pa nedēļu es esmu brīvprātīgā bērnu skolās. Esmu klases mamma abās manu meiteņu klasēs. Pēdējo gadu laikā par manu jauno aizraušanos ir kļuvusi ģimenes vēsture. Esmu arī brīvprātīgā vietējā bērnu slimnīcā. Man patīk izrotāt savu māju, šūt un rušināties savā dārzā. Manas rozes no manis paņem daudz vairāk enerģijas, nekā viņas to ir pelnījušas!

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Mana ģimene bija viena no pirmajām, kuru sāka saukt par „mormoņiem”, bet tas mani nepadara īpašu. Par tādu mani padara mana ticība Jēzum Kristum. Neskatoties uz to, ka piedzimu labiem vecākiem, kas bija Baznīcas locekļi, man vienalga pašai bija jāpieņem lēmums, vai ticēt tam, ko viņi man mācīja. Man ir senči, kuri bija ar Baznīcu, pat vēl pirms tā kļuva par baznīcu. Viens no viņiem ieķīlāja savu fermu, lai varētu tikt publicēta Mormona Grāmata. Taču, neskatoties uz to, ka mans tēvs tika audzināts tik labi zināmā Pēdējo dienu svēto ģimenē, ironiskā kārtā, viņi neapmeklēja baznīcu. 19 gadu vecumā viņam vajadzēja mesties ceļos un pieņemt lēmumu par to, kas ir patiess. Sākumā viņš vienkārši jautāja, vai Dievs ir īsts. Tad viņš jautāja, vai šī ir Viņa Baznīca. Esmu tik priecīga, ka viņš to izdarīja, jo tas pārrāva ķēdi un sniedza mūsu ģimenei jaunu sākumu. Neskatoties uz to, ka viņa ģimenei bija dziļš Pēdējo dienu svēto mantojums, paaudzēm ilgi tēvi cīnījās ar alkoholismu, pat līdz tam, ka daudzas ģimenes tādēļ tika izjauktas. Tāpēc, daudzējādā veidā, mans tēvs pats sevi apmācīja, kā būt tēvam. Būt vecākajai ģimenē, es domāju ir pats par sevi saprotams — man tas nozīmēja grūtus brīžus! Bet, neskatoties uz to, mūsu vecāki visvairāk centās mums iemācīt to, kā pašiem iegūt zināšanas, ticību un liecību par Jēzu Kristu. Jau no agras bērnības viņi mūs mudināja lasīt Svētos Rakstus un lūgt, lai saņemtu savas atbildes. Pirmo reizi es Mormona Grāmatu izlasīju, kad mācījos astotajā klasē. Kad es to pabeidzu, godīgi sakot, es nezināju, kas man bija jājūt. Domāju, ka es gaidīju uguņošanu vai ko tamlīdzīgu. Taču es turpināju darīt to, kas bija pareizi, un dažu nākamo gadu laikā, pateicoties Baznīcas programmām, man bija daudzas iespējas sajust Svēto Garu. Kādā brīdī man vienkārši sev bija jājautā: „Kur tu rodi vislielāko laimi?” Es zināju, ka vislaimīgākā es biju tad, kad es paklausīju Dievam. Laikā, kad es devos uz koledžu, man jau bija stipra ticība Kristus evaņģēlijam. Daži varētu uz mani skatīties un teikt: „Tava ģimene no abām pusēm vienmēr ir bijuši Pēdējo dienu svētie (kopš tādi vispār pastāv). Protams, tu esi Pēdējo dienu svētā!” Taču katram cilvēkam pašam ir jāizlemj, kam viņš tic. Es raudzījos uz saviem senčiem un prātoju, kādēļ gan kāds būtu gatavs zaudēt visu, lai publicētu strīdīgu grāmatu? Kādēļ gan lai kāds ziemas vidū nāves draudos pamestu savu omulīgo mājokli? Kāpēc gan neatteikties no šīs jaunās reliģijas un neatgriezties pie agrākās ērtās dzīves? Man pašai bija jāsaprot, ka tas, kas šos cilvēkus dzina uz priekšu, bija ticības uguns, kas dega viņu sirdīs, ko viņi nevarēja noliegt. Man tagad ir tāda pat ticība. Man to neiedeva mani vecāki un senči. Viņi man tikai pasniedza rīkus, un man pašai bija jāstrādā, lai to iegūtu. Taču tā ir stipra un nenoliedzama. Es zinu, ka Mormona Grāmata ir patiesa un liecina par Jēzu Kristu. Es zinu, ka šī ir Viņa Baznīca. Šī ticība man sniedz mieru, kas palīdz man lēmumu pieņemšanā manā dzīvē un sniedz man neaprakstāmu laimi un prieku.

Personīgie stāsti

Kā Svētais Gars ir tev palīdzējis?

Svarīgākie manas dzīves lēmumi tika pieņemti, ieklausoties un rīkojoties atbilstoši Svētajam Garam. Viņa vadība pār katru cilvēku var atšķirties. Un pat individuāli — tā var atšķirties no vienkārši labām sajūtām, pieņemot lēmumu, līdz reāliem vārdiem, ko dzirdu savā galvā, vai citkārt es sajūtu sevī siltumu — pat līdz asarām. Jebkurā gadījumā — es esmu droša par to, kas man ir jādara. Viens no svarīgākajiem lēmumiem, ko es esmu pieņēmusi, bija adoptēt mūsu mazo puisīti. Tā patiešām nebija mana ideja, bet kas tāds, uz ko, jau no paša sākuma (caur sajūtām no Svētā Gara), Dievs mani vadīja, lai es izdarītu. Man jau bija 3 ķeizargriezienā dzimuši bērni (un viens zaudēts otrajā trimestrī), un tādēļ mans ārsts mums ieteica, lai mēs vairs neplānotu bērnus. Atklāti sakot, tas mani apmierināja. Mūsu vecākajam bērnam bija garīgi traucējumi, un ar divām jaunākām meitenēm — mūsu mājās gāja traki! Gadu pēc mūsu jaunākā bērna piedzimšanas es biju vingrošanas zālē un skatījos televizorā kaut ko par mazām meitenītēm Ķīnas bērnunamos. Manā galvā atskanēja klusa balss: „Tu to varētu.” Bija tāda sajūta, it kā tas nāca no nekurienes. Taču es zināju, ka tas bija Svētais Gars, kurš mums teica, lai adoptējam. Tālākais norisinājās aptuveni pēc pusotra gada. Mēs ar vīru braucām pie viņa vecākiem, pavadījuši nedēļu kempingā ar manu ģimeni. Izbaudot dārgo laiku mūsu tuvāko cilvēku lokā, mans vīrs ierosināja pārrunāt adopcijas jautājumu, zinot, ka dzīves jēga ir ģimenē. Es sapratu, ka lietas kļūst pavisam nopietnas. Viens bija domāt par nopietnām lietām, bet tās realizēt dzīvē bija mazliet baisi. Nu, labi, ļoti baisi! Kad mēs atgriezāmies mājās, Teksasā, es sāku lūgt par to, kas mums būtu jādara. Es saņēmu tik tiešu un skaidru atbildi, ka es zināju, ka tur vairs nav jautājumu par to, kas mums ir jādara. Mans prāts bija pārpildīts ar vārdiem, kas nebija mani. Bija tāda sajūta, it kā tie būtu Svētie Raksti. Es piecēlos, asarām plūstot pa manu seju. No tā brīža mēs ar vīru zinājām, ka adoptēsim bērnu ar traucējumiem. Ja precīzāk, es cerēju uz puisīti ar Dauna sindromu, kurš būtu mūsu dēla vecumā. Pēc mūsu pirmā bērna mums bija nojausma par to, ko mēs darām. Un ir tik daudz bērnu ar traucējumiem bērnu namos. Viņiem ir vajadzīgas mīlošas, pastāvīgas mājas. Apmēram četras dienas vēlāk, caur adoptēšanas vietni ātrās ēdināšanas mājaslapā, es atradu mazu zēnu. Viņš bija mēnesi jaunāks par mūsu vecāko dēlu, un viņam bija Dauna sindroms. Mana pirmā doma bija: „Es varētu mīlēt šo mazo zēnu.” Tajā brīdī mans vīrs bija viesistabā, dejojot ar bērniem. Es varēju iztēloties šo mazo zēnu pievienojamies viņiem šajā jautrībā. Es parādīju vīram mājaslapu, un viņš sajuta to pašu. Pagāja apmēram astoņi mēneši, pirms mēs viņu atvedām mājās. Procesā bija daudz interesantu kāpumu un kritumu, un es zinu, ka Dievs pašķīra ceļu, lai mūsu dēls varētu ierasties mūsu mājās. Viņš nerunā un nav apmācīts nokārtoties, tāpēc ir dienas, kad ir grūtāk. Tādēļ, ka es zinu, ka tas ir tas, ko Dievs gribēja mūsu ģimenei, — tas padara šīs grūtās dienas vieglākas. Tas man dod pārliecību un lielu mieru, ka es to varu izdarīt. Tas ir tas, ko Svētais Gars dara manā labā. Bailes, kas sākotnēji pavadīja šo procesu, pazuda, kad es uzzināju, ka šis ir Dieva noteiktais ceļš man. Sekojot Svētajam Garam, esmu sapratusi, ka Dieva plāns bija labāks par to, kādu es jebkad būtu varējusi izdomāt sev. Es esmu tikai sākusi saskatīt svētības, kuras Viņš ir sagatavojis man un manai ģimenei. Tās turpinās mūžībā!

Kas tev ir palīdzējis radīt lielāku saskaņu mājās?

Mums ir četri bērni, kuriem ir pilnīgi dažādi raksturi. Etanam drīz paliks desmit gadi, un viņam ir garīgās attīstības traucējumi. Viņa attīstībā ir liels progress, bet reizēm ir grūti kontrolēt viņa agresijas izpausmes šī vecuma dabisko hormonu dēļ. Ja viņš saniķojas, tad parasti tas notiek autobusā vai kad dodas uz skolu. Tie ir saspringti brīži, un reizēm viņš pat var kļūt vardarbīgs. Deriks ir Etana vecumā, un viņam ir līdzīgas problēmas. Viņš var būt mīļš vienu brīdi, bet jau nākamajā sākt raudāt un sist. Bērni ar Dauna sindromu mēdz būt diezgan stūrgalvīgi. Ir dienas, kad ir nepieciešama liela pacietība un fizisks spēks. Viena no meitenēm būtībā ir maza mana kopija. Viņa ir manas mātes lāsts. Viņai ir nedaudz straujš raksturs, taču viņa ir arī jautra, interesanta un pilna enerģijas. Viņas māsa ir pilnīgs pretstats. Arī viņai enerģijas netrūkst, bet viņa ir diezgan mierīga un konsekventa. Bet tagad, kad viņa ir pusaudze, viņai ir parādījušās garastāvokļa maiņas, cenšoties saprast, kas viņa ir. Ar šo nepatstāvīgo sajaukumu tas tiešām var būt izaicinājums — saglabāt mieru un harmoniju mūsu mājās. Patiesībā tas katru dienu ir mans galvenais mērķis. Es to nespētu izdarīt, ja mums nebūtu vienoti mērķi un palīdzība no augšienes. Katru rītu es lūdzu pēc pacietības tikt galā ar izaicinājumiem. Es nekad iepriekš nezinu, vai meitenēm nebūs strīdu, vai arī puikām ceļā uz skolu neuznāks dusmu lēkme. Man pār šīm lietām nav varas. Kā personai, kurai patīk kontrolēt, tas ir kā rūgtas zāles, taču tā nu tas ir. Tomēr es varu būt tā, kas paliek mierīga vētras laikā. Meitenes katru rītu pirms došanās uz skolu skaita savas lūgšanas, un es domāju, tas ir līdzējis viņām atcerēties, kā viņām katru dienu ir jāuzvedas. Mēs kā ģimene katru vakaru kopā lasām Svētos Rakstus un skaitām lūgšanas. Neatlaidība šajā jomā patiešām ir palīdzējusi mūsu ģimenei. Varbūt ir vēls un visiem ir slikts garastāvoklis, bet mēs vienalga to darām. Ir vakari, kad meitenēm ir jautājumi, un beigās sanāk nopietnas sarunas, un labi mācīšanās brīži. Viņi ir iemācījušies godbijību un mīlestību pret Svētajiem Rakstiem. Pēdējos pāris gados mēs viņiem esam palīdzējuši iemācīties no galvas daudzus Svēto Rakstu pantus. Tas ir bijis noderīgi, jo tad, kad viņi sāk strīdēties, es varu viņiem likt noskaitīt pantus par mīlestību un saticību. Jā, es esmu tā mamma! Būtībā visiem ir traka dzīve. Bērnu audzināšana nav viegla — neatkarīgi no tā, kādi ir jūsu bērni. Taču Baznīca mums ir iedevusi plānu, lai mums palīdzētu. Tas nenozīmē, ka problēmas pazūd. Etans nesāk pēkšņi brīnumainā kārtā labi uzvesties, bet es varu lūgt un saņemt daudz miera. Mēs cenšamies mācīt savus bērnus un palīdzēt viņiem kļūt par veiksmīgiem pieaugušajiem, un lūgšanas un Svētie Raksti sniedz mums visu nepieciešamo. Vispār mūsu mājās ir daudz mīlestības, kas nāk no kopīgās mīlestības pret Dievu. Mēs Viņu aicinām iekšā un esam sajutuši Viņa palīdzību dažādos brīžos.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Mana ticība atspoguļojas ikvienā manas dzīves aspektā. Tā mani ir izveidojusi par to, kas es esmu, tik daudz veidos, ka es pat tos nevaru uzskaitīt. Es ceru, ka tā mani ir padarījusi par pacietīgāku un mīlošāku personu. Es cenšos ziedot savu dzīvi kalpošanai apkārtējiem. Tas man sniedz vislielāko prieku. Nepārprotami — būt par mammu četriem bērniem, īpaši tiem, kuriem ir īpašas vajadzības, prasa nopietnu kalpošanu. Baznīcas organizācijas man sniedz daudzas iespējas kalpot. Lielāko savu dzīves daļu, jau esot pieaugušai, esmu pavadījusi, kalpojot mūsu draudzes pusaudžiem. Man tas tik ļoti patīk! Pašreiz es mācu agrā rīta Bībeles stundas Baznīcas vidusskolas vecuma jauniešiem. Mēs labi pavadām laiku, kopā mācoties Veco Derību un plkst. 6:00 no rīta cenšoties palikt nomodā. Mana ticība man palīdz pieņemt ikdienas lēmumus. Tā ietekmē to, kā es izturos pret apkārtējiem, kā es uztveru savus bērnus un kāds ir mans devums laulībā. Kopēja mīlestība pret Jēzus Kristus evaņģēliju tik ļoti stiprina mūsu laulību! Es esmu tik ļoti pateicīga, ka man ir vīrs, kurš tik ļoti cenšas būt labs. Viņš mani iedvesmo būt labākam cilvēkam. Mūsu ticība mudina mūs visus mājās izrādīt vairāk cieņas un līdzjūtības. Mums ir grūtības — tāpat kā katrai ģimenei. Mūsu meitenēm ir strīdi, un bieži vien ar zēniem var būt ļoti grūti, bet mēs zinām, ka Dievam ir plāns mums, un tas mums visiem palīdz būt iecietīgākiem. Mēs ticam, ka mūsu ģimenes attiecības nav tikai uz šīs dzīves laiku, bet ka tās turpināsies arī tad, kad pametīsim šo Zemi. Tas dod mums mērķi. Mūsu ticība mums palīdz saprast, kas mēs esam un uz kurieni mēs dodamies. Šādi raugoties nākotnē, nesaskaņas šķiet mazsvarīgas.