mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Nnamdi

  • Nnamdi Okonkwo
  • Nnamdi Okonkwo
  • Nnamdi Okonkwo
  • Nnamdi Okonkwo
  • Nnamdi Okonkwo
  • Nnamdi Okonkwo
  • Nnamdi Okonkwo
  • Nnamdi Okonkwo

Par mani

Es piedzimu Nigērijas austrumos, bet tagad dzīvoju Džordžijas štatā, ASV. Esmu tēlnieks uz pilnu slodzi, un mana aizraušanās ir veidot monumentālus darbus, kas attēlo cilvēka gara cildenumu. Esmu precējies, un man ir trīs bērni. Vislielāko prieku es gūstu no vienkāršām dzīves lietām, tādām kā mūzika, daba, ģimene, draugi, māksla un dalīšanās šajā priekā ar citiem.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Uz Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu mani atveda brīnumainu notikumu virkne. Tā aizsākās manā dzimtenē, Nigērijā, kad vairākas reizes Dievam dedzīgi lūdzu, lai Viņš palīdz piepildīt manu sapni nokļūt Amerikā. Diemžēl mani vecāki bija ļoti nabadzīgi, un mans tēvs nomira, kad man bija tikai 12 gadi, un mammai, skolotājai bija vienai jārūpējas par mani un maniem diviem brāļiem. Turklāt visiem, kurus es pazinu, bija tāds pats sapnis un ikvienam bija ļoti grūti saņemt vīzu. Mēs mēdzām teikt, ka vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā kādam dabūt vīzu, lai dotos uz Ameriku. Tad es izaugu 2,10 metrus garš, un, pateicoties augumam, mani uzaicināja spēlēt basketbolu. Lai gan citi teica, ka esmu par vecu, jo es sāku spēlēt tikai 17 gadu vecumā, es ar pārliecību turpināju, jo redzēju, ka basketbols ir ceļš, lai tiktu uz Ameriku. Par spīti visiem šiem šķēršļiem, es sapratu, ka būtu nepieciešams brīnums, lai sasniegtu savu mērķi. Es toreiz iedomājos par brīnumu, jo mamma mūs mācīja lūgt, un, lai gan es īpaši nenopūlējos ar savām lūgšanām, es saņēmu liecību, ka Dievs uz tām atbild. Šo zinot un saprotot, ka nevaru paļauties uz laicīgām lietām, es paļāvos tikai uz Dievu. Sākumā manas lūgšanas un pūles nenesa gaidīto rezultātu. Taču tad es sapratu, ka, lai gūtu lielāku pārliecību par Dieva palīdzību, man vajag panākt, ka manas domas būtu saskaņā ar Dieva ieceri. Es jutu, ka man tas patiesi jāvēlas un jālūdz, lai tiktu vadīts uz vietu, kur varu spēlēt ne tikai basketbolu, bet arī vairāk par Viņu uzzināt. Tas man deva gandarījumu, un, ticot, ka patiesa vēlme augt garīgi apmierinās arī Dievu, mana ticība pieauga tam, ka Viņš atbildēs uz manām lūgšanām. Nedaudz vēlāk, šķietami no nekurienes, es saņēmu vēstuli no Brigama Janga universitātes Havaju salās. Viņi izteica interesi iekļaut mani savā basketbola komandā. Es sajutu, ka šī vēstule bija tieša atbilde uz manām lūgšanām. Jau vēlāk, kad apmēram pēc gada es atbraucu uz Havaju salām, uzzināju, ka kāds drauga draugs manā vārdā bija sazinājies ar basketbola treneri Brigama Janga universitātē. Galu galā es saņēmu nepieciešamos dokumentus no BJU, lai dabūtu vīzu Amerikas vēstniecībā. Diemžēl izrādījās, ka dokumenti atnāca par vēlu un to termiņš bija iztecējis. Tomēr, lai parādītu savu ticību, es jutu, ka man vajag tos sagatavot, it kā es būtu pārliecināts, ka tik un tā saņemšu vīzu. Sāku gatavot visu nepieciešamo, es pat nopirku biļeti uz Havaju salām. Un tad es gāju uz vēstniecību ar dokumentiem, kuru termiņš vairs nebija derīgs. Es biju vīlies, kad tiku noraidīts un manā pasē tika ielikts zīmogs ar datumu, kas nozīmēja, ka sešus mēnešus man nebija iespēja atgriezties vēstniecībā. Neskatoties uz to, tajā dienā pametot vēstniecību, es jutu neparastu mieru. Es domāju, ka būšu sagrauts, bet tā nebija. Pārliecība, kas man vēl joprojām bija no lūgšanas, mulsināja manus draugus, kuri domāja, ka esmu traks, jo joprojām ticēju, ka, neskatoties uz zīmogu pasē un dokumentiem, kuri vairs nebija derīgi, es varēšu dabūt vīzu. Pēc dažām dienām es nolēmu doties uz citu ASV vēstniecību, kas atradās apmēram 400 jūdzes no manām mājām un bija vienīgā, uz kuru vēl varēju doties. Iedvesmojoties no stāsta par Latu Vecajā Derībā un to, kā Dievs padarīja vīru aklu no Sodomas un Gomoras, es sāku lūgt, lai darbinieki šajā tālajā vēstniecībā neredzētu zīmogu manā pasē un nepamanītu, ka dokumentiem beidzies termiņš. Atskatoties uz šo laiku, jāsaka, ka pāris nākamās dienas bija patiešām grūtas, bet rezultātā es sapratu, ka uz dažām no mūsu visvairāk lolotajām vēlmēm ved grūts ceļš. Todien, 1989. gada 17. janvārī es saņēmu atbildi uz savām lūgšanām un brīnumainā kārtā ieguvu vīzu, lai dotos uz Ameriku. Tas, ko paveica Dievs, ar laiku manā dzīvē iegūst arvien lielāku nozīmi. Brīžos, kad saprotu, ka ticība man prasa no kaut kā atteikties, es atskatos uz šo gadījumu un tādejādi smeļos spēku un drošības sajūtu par to, ka Dievs ir un atbild uz Viņa bērnu sirsnīgajām lūgšanām. Pateicoties šai pieredzei un arī pāris jauku un tuvu draugu dēļ, kuri bija baznīcas locekļi un kurus satiku pirmajos mēnešos Havaju salās, man bija vieglāk pieņemt nopietno izaicinājumu studēt Mormona Grāmatu, kad man to iedeva Baznīcas misionāri, lai es prasītu Dievam, vai šis vēstījums ir vai nav no Viņa. Es saņēmu savu atbildi un pieņēmu lēmumu pievienoties Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai. Starp citu, es nebūtu varējis iegādāties lidmašīnas biļeti uz Havaju salām, ja nebūtu mans jaunākais, čaklais brālis Onjebuki. Diemžēl 11 mēnešus pēc manas ierašanās Havaju salās viņš nomira, un man bija ļoti grūti samierināties ar brāļa nāvi, bet Dievs zina visu un ļauj visam notikt saskaņā ar Savu īpašo ieceri.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Man ir bijušas daudzas iespējas kalpot baznīcā. Lai gan nevienā aicinājumā neesmu darbojies ilgi, tomēr es vienmēr esmu centies rīkoties, cik labi vien spēju, jo man ir spēcīga pārliecība, ka kalpoju nevis cilvēkam, bet pašam Dievam. Mana garīgā filozofija ir tāda, ka manai ticībai jābūt kā priekšzīmei un paraugam visā, ko daru, īpaši manās attiecības ar citiem. Tāpat es zinu, ka viens no svarīgākajiem veidiem, kā varu dzīvot atbilstoši savai ticībai, ir caur darbu savā dzīvē. Esmu svētīts ar talantu mākslā, un patiešām ticu, ka arī šis talants man ļauj parādīt savu garīgo pārliecību.