mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Leilani

  • Leilani Rorani
  • Leilani Rorani
  • Leilani Rorani
  • Leilani Rorani
  • Leilani Rorani
  • Leilani Rorani
  • Leilani Rorani
  • Leilani Rorani

Par mani

Es uzaugu ar domu, ka varu sasniegt jebkuru savu mērķi. Lai gan mums nebija daudz naudas, mani vecāki man lika noticēt, ka varu būt veiksmīga savā dzīvē. Tas cēla manu pašapziņu un palīdzēja būt optimistei. Manas trīs māsas un brālis bija pirmie cilvēki, kuriem gribēju līdzināties. Skolā viņi vienmēr ieguva pirmo, otro vai trešo vietu vieglatlētikas un peldēšanas sacensībās un tika izvēlēti labākajām sporta komandām. Man tas viņos ļoti patika, un es vēlējos viņiem līdzināties. Skolā man bija apbrīnojami draugi, kuriem bija augstas sekmes mācībās un sportā, piemēram, matemātikā, angļu valodā, mākslā, jāšanā, niršanā un peldēšanā. Ne vienmēr bija viegli apvienot mācības ar sporta nodarbībām, bet grūtos brīžos mēs vienmēr cits citu atbalstījām. Es sāku spēlēt skvošu 10 gadu vecumā. Es atceros, kā ar tēti sēdējām pie virtuves galda un izstrādājām plānu, lai es kļūtu par labāko skvoša spēlētāju pasaulē. Tētis man parādīja, kā izvirzīt mērķus un atbilstoši novērtēt savus panākumus. Viņš ticēja manām spējām, un tas palīdzēja man noticēt pašai sev. Mans tētis bija stingrs treneris, un bieži cilvēki mēdza teikt, ka viņš ir pat pārāk stingrs. Tomēr viņš zināja, ka, lai man būtu iespēja sacensties ar labākajiem, man arī jātrenējas kā labākajai jau no agra vecuma. Viņam bija taisnība! Piecpadsmit gadus vēlāk es kļuvu par pasaules čempioni. Par visu, ko sasniedzu skvošā, es esmu pateicību parādā saviem vecākiem. Tagad es esmu sieva un četru mazu bērnu māmiņa, un papildus tam es šobrīd studēju veselības zinātni ar specializāciju sportā un vingrošanā.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Evaņģēlijs manā ģimenē ir bijis jau vairākās paaudzēs. Piemēram, mans vec-vec-vec-vectēvs bija pirmais Ziemeļzemes mauru cilts vadītājs, kurš kristījās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Mans vectēvs regulāri sūtīja lielas augļu un dārzeņu pakas no sava dārza Kavakavā (tālu ziemeļos) misionāriem, kas cēla Jaunzēlandes templi Hamiltonā 20.gadsimta 50. gados. Kad mani vecāki bija pusaudži, viņi apmeklēja Baznīcas koledžu un mormoņu vidusskolu, kur viņi satikās un galu galā arī apprecējās. Es, mani brāļi un māsas tikām kristīti un konfirmēti par baznīcas locekļiem, kad man bija 10 gadi. Pēc dažiem gadiem es gāju savu vecāku pēdās un apmeklēju Baznīcas koledžu, kuru absolvēju 1991. gadā. Pēc tam sākās sarežģījumi. Kaut kādā veidā es sev iegalvoju, ka baušļu turēšana ierobežo manu brīvību un mana dzīve būs labāka, ja tajā nebūs baznīca. Tā no 18 līdz 25 gadu vecumam es negāju uz baznīcu un visu savu enerģiju un laiku koncentrēju, lai kļūtu par labāko skvoša spēlētāju pasaulē, ticot, ka šī mērķa sasniegšana man nesīs patiesu laimi un bagātību. Tā nu es septiņus gadus es trenējos vaiga sviedros, lai gūtu panākumus un, nonākot virsotnē, saprastu, ka esmu guvusi panākumus neīstajā dzīves jomā. Es tik tikko biju ieguvusi savu pirmo „British Open” titulu, kam vajadzēja kļūt par sapņa piepildījumu, bet tā vietā, lai justos laimīga, es biju bēdīga un jutos iekšēji iztukšota. Lai gan man bija viss, man likās, ka man nav nekā. Dīvaini, bet patiesība. Šīs sajūtas man lika atgriezties baznīcā. Es vienmēr atcerēšos pirmo dienu, kad atkal iegāju pa baznīcas durvīm. Lai gan biju nobijusies un nevienu nepazinu, mani pārņēma sajūta, ka atkal esmu mājās. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika es jutos laimīga. Kopš tās dienas nolēmu dzīvot tā, lai jebkas, ko es darītu, nāktu par labu manai dvēselei. Tas notika 2000. gada jūnijā.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Šobrīd es esmu programmas „Ticība Dievam” vadītāja savā draudzē. Tas nozīmē, ka es plānoju pasākumus pamatskolas vecuma bērniem, palīdzot viņiem četru gadu laikā sasniegt 24 mērķus ar programmu „Kalpošana citiem”, „Talantu attīstīšana” un „Mācoties un dzīvojot pēc evaņģēlija” palīdzību. No profesionālā skvoša es aizgāju 2002. gadā, pēc tam, kad apprecējos Jaunzēlandes templī. Tagad mums ir četru skaisti bērni. Man joprojām patīk spēlēt skvošu, bet es vairāk nespēlēju sacensībās, jo vēlos sabata dienu turēt svētu. Lai gan mana dzīve lielā mērā ir saistīta ar mūsu mazo bērnu audzināšanu, esmu spējusi atrast mazliet laika, lai atbalstītu sabiedriskos projektus, kas mani aizrauj, piemēram, Jaunzēlandes Valsts iniciatīvu depresijas slimniekiem (jo man pašai bija pēcdzemdību depresija) un Jaunzēlandes 2010/2011 Zīdīšanas kampaņu, kurā kļuvu par pārstāvi.