mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Judy

  • Judy Brock
  • Judy Brock
  • Judy Brock
  • Judy Brock
  • Judy Brock
  • Judy Brock
  • Judy Brock
  • Judy Brock

Par mani

Es uzaugu kā Džersijas meitene, bet manu sirdi nozaga zēns no dienvidiem, un kopš tā laika es esmu dzīvojusi Meisona-Diksona līnijas dienvidu pusē. Kad es biju vēl biju maza meitene, manam tēvam piederēja bārs uz Marketa un 8. ielas stūra Filadelfijā, kur katru gadu Jaungada dienā es vēroju masku parādi. Vasaras mēs pavadījām pie jūras un ilgojāmies pēc vecmāmiņas gatavotās biezzupas. Tagad esmu nomainījusi piekrasti pret Blūridži kalnu ezeriem un jūras velšu maltītēm. Asaru vietā mēs tagad makšķerējam lufārus. Mēs ar vīru esam laimīgi precēti jau 26 gadus. Mēs esam svētīti ar 3 brīnišķīgiem bērniem un vienlīdz brīnišķīgu znotu un vedeklu. Es mīlu dzīvi, pat ar visiem izaicinājumiem, ar kuriem esam saskārušies, un es vienmēr meklēju veidus, kā priecāties par dzīvi. Viena no manām kaislībām ir izskaust vardarbību pret sievietēm. Vairāk nekā 20 gadus es esmu kalpojusi kā brīvprātīgā vietējā patversmē, kas paredzēta vardarbībā cietušajām sievietēm. Man arī ļoti patīk gatavot brokastis, lai arī es neesmu labākais pavārs. Kad mūsu bērni bija mazi, viņi neteica „piededzis”, baidoties sāpināt manas jūtas. Līdz šai dienai, tā vietā mēs sakām: „Ak, tas ir mazliet pārgrauzdēts,” un smaidām! Es ļoti mīlu ūdeni, vai tas ir okeāns, ezers, ūdenskritums, lietusgāze vai peļķe, … ūdenī ir kaut kas maģisks, kas mani pievelk. Es esmu mājas drēbju meitene un mīlu labus apskāvienus. Vairāk nekā 10 gadus man bija tā laime strādāt ar pamatskolas bērniem. Viņiem ir labākie joki, par kuriem, kā daudziem zināms, es priecājos mazliet par daudz!

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Lai arī es domāju, ka varētu uzskaitīt miljons iemeslu, kāpēc es esmu mormone, es vienkārši ticu, ka es esmu tuvāk manam Glābējam, Jēzum Kristum, jo es esmu mormone. Es tiku audzināta kā pa pusei agnostiķe, pa pusei mormone. Man tēvs vēl aizvien ir agnostiķis, un es domāju, ka labi saprotu — kāpēc. Viņš vienkārši apšauba organizētās reliģijas finanšu motīvus, un viņš domā, ka uz visiem tiem „neatbildētajiem jautājumiem” vienkārši nav atbilžu. Man Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca atbild uz visiem „neatbildētajiem jautājumiem”, un motīvi netiek apšaubīti, jo mūsu garīdznieki nesaņem samaksu par savu darbu. Mēs visi esam kaut kur iesaistīti, sākot ar mācīšanu Svētdienas skolā līdz kora vadīšanai. Baznīcas programmas un aktivitātes man atklāj dzīves plānu. Piemēram, dzīvojot pēc Gudrības vārda (veselības likuma), man ir lielākas iespējas dzīvot no atkarībām brīvu dzīvi. Ar uzsvaru uz ģimenēm un tādām programmām kā ģimenes mājvakars, randiņu vakars un ģimenes lūgšanas, mums ir karte tam, kā stiprināt mūsu ģimeni un veiksmīgāk pārciest pasaules grūtības. Mūsu labklājības un pašpaļāvības programma veicina sagatavotību ārkārtas situācijām, dzīvošanu atbilstoši saviem līdzekļiem un iekrājumu veidošanu neplānotām situācijām. Ir tik daudz lietu, kas man patīk šajā baznīcā. Man tas liekas pilnīgi loģiski, ka jaunam 14 gadīgam zēnam būtu grūti izvēlēties, kurai baznīcai pievienoties, it īpaši viņa dienās. Viņa pilsētā katrā stūrī bija sava baznīca, kur uz katra ielas stūra bija mācītājs, kurš centās pārliecināt ļaudis pievienoties tieši viņa baznīcai. Es esmu ļoti pateicīga, ka viņš mežā nometās ceļos un lūdza Debesu Tēvam par to, kurai baznīcai pievienoties. Pēc Jēzus Kristus nāvei sekojošās Lielās atkrišanas bija nepieciešama Kristus Baznīcas atjaunošana, un tas laiks bija pienācis. Tulkojums zelta plāksnēm, kuras Džozefs Smits atrada noslēptas kalnā, ir pazīstams kā Mormona Grāmata, viena no man visdārgākajā lietām, kas man pieder. Šī grāmata man dzīvē ir ļoti palīdzējusi. Īsāk sakot, es ticu, ka vislabākā es varu būt un vislieliskāk varu dzīvot, tikai pateicoties tam, ka es esmu mormone.

Personīgie stāsti

Kā tu esi saņēmis (-usi) atbildes uz savām lūgšanām?

Patiesībā, tā bija neatbildēta lūgšana, kas man vislabāk parādīja, kā tiek atbildētas lūgšanas. … Kādā vakarā, pirms vairākiem gadiem, es Debesu Tēvam raidīju emocionālu lūgšanu — lūgšanu, kas bija tik izmisīga, ka, uzdrošinos teikt, tā skanēja vairāk pēc pavēles. Es braucu pie drauga, kurš tikko bija nomiris. Kamēr es braucu, mašīnas priekšā izskrēja mazs bērns. Trieciens pilnībā izmainīja manu dzīvi un izbeidza viņa dzīvi. Ziņai par traģēdiju izplatoties, cilvēku pārpildītajā ielā, es izmisīgi lūdzos, lai Dievs saglabātu viņam dzīvību. Es pie sevis domāju: „Sinepju graudiņš, sinepju graudiņš — tas ir viss, kas man ir vajadzīgs, ticība sinepju graudiņa lielumā.” Es zināju, ka man ir pietiekami ticības. Es ticēju, ka man ir pietiekami ticības. Turpinot izmisīgās lūgšanas, kļuva skaidrs, ka situācija ir kritiska. Ātrās palīdzības ārsti man ziņoja par cerību, bet viņu sejās bija redzams izmisums. Es biju cienīga piedzīvot brīnumu, vai tad nē? Es ticēju, ka Dievs izdarīs brīnumu šī bērniņa dēļ. Un tad, kad glābšanas helikopters pacēlās un es paskatījos debesīs, man prātā ienāca doma — „pakļaujies”. „Nē!” es domāju. „Nē!” es turpināju lūgties, zinot sirdī, ka tas, kas man bija jādara, — jāpakļaujas Dieva gribai. Man pat prātā neienāca, ka lūgšana par viņa dzīvības glābšanu nebūs Tā Kunga griba. Viņš nomira nākamajā rītā. Es joprojām lūdzu ar ticību, bet es to daru, pakļaujoties Viņa gribai. Es nedomāju, ka zinu, kā ir labāk. Es vairs neuzstādu Dievam savas prasības. Es lūdzu, zinot, ka man ir jāveic izmaiņas, nevis Viņam. Es reiz dzirdēju, ka „atbildētas lūgšanas stiprina ticību, bet neatbildētas lūgšanas pilnveido ticību”. Es tam ticu, un esmu pārliecināta, ka man būs daudz iespēju pierādīt manu ticību. Šajā traģiskajā notikumā bija daudz brīnumu, bet ne tas, pēc kā es lūdzu. Es esmu uzzinājusi, ka lūgšana palīdz man iegūt tās svētības, kuras man ir sagatavotas. Man tikai vajag acis, lai tās ieraudzītu!

Vai tu varētu pastāstīt par savām kristībām?

Man bija 10 gadi, kad tiku kristīta. Es devos apciemot savu ģimeni Vaiomingā, kur mamma un tantes mani ietina baltā palagā. Palaga vidū izgrieza caurumu manai galvai un ap vidukli apsēja auklu, lai uztaisītu kristību ietērpu. Iekāpjot Kovkrīkas upē, es domāju, ka nosalšu līdz nāvei. Bija vēls augusts, bet ūdens bija tik auksts kā janvārī. Kad iznācu no ūdens, pēc tam, kad biju pilnībā tajā iegremdēta, es nometos ceļos ledainajos dubļos. Mans tēvocis mani ātri pacēla un nonesa upes krastā, kur mani ietina siltā segā un nosēdināja uz celma. Tieši uz šī celma es sāku saprast, kas ir Svētais Gars. Man bija mācīts, ka Svētais Gars ir Dievības loceklis, pazīstams kā Mierinātājs. Sēžot, ietītai segā, es sajutu, kā tas ir — būt Mierinātāja mīlestības ieskautai. Man Viņš bija debesu draugs, kas paliktu ar mani tik ilgi, kamēr vien es dzīvoju šīs dāvanas cienīgi. Esot ietītai segā, es sāku sajust siltumu, ko var sajust, esot Svētā Gara ieskautai. Tas ir, līdzīgi kā būt ietītai šai segā, jūtot siltumu, drošību un mieru visu savu atlikušo dzīvi. Tagad es zinu, ka daudzas reizes manas dzīves aukstākajās stundās mani mierināja šis pats Mierinātājs. Es cenšos dzīvot savu dzīvi katru dienu tā, lai es būtu Viņa klātbūtnes cienīga. Pamudinājumi — izvēlēties pareizo, izvairīties no briesmām, mīkstināt nocietinātu sirdi vai atvieglināt noskumušo — ir svētības kopš tās dienas Krovkrīkas aukstajos ūdeņos!

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Manā kopienā, vidēji trīs vakarus nedēļā, es veicu brīvprātīgo darbu vietējā ģimeņu vardarbības programmas zvanu centrā. Es to daru jau vairāk nekā 20 gadus, un man ļoti patīk palīdzēt tiem, kam es kalpoju. Es apmeklēju vietējās slimnīcas un palīdzu sniegt mierinājumu seksuālās vardarbības upuriem un viņu ģimenēm. Es sāku kalpot par brīvprātīgo ģimeņu vardarbības programmā 1990. gadā, kad mans vīrs gribēja, lai mūsu ģimenes jaunā gada plāni koncentrētos uz kalpošanu. Es tiešām domāju, ka viņš ir jucis. Viņš strādāja trīs darbos, lai es varētu palikt mājās ar bērniem. Kā gan mēs būtu varējuši atļauties kalpot? Viņš izvēlējās programmu „Mājoklis cilvēcei”, un es nodomāju: „Ja es negribu nākamās 52 sestdienas staigāt ar instrumentu jostu ap sāniem, tad man ir jāatrod kaut kas, ko man patiktu darīt.” Tāpēc es negribīgi lūdzu debesīm, lai tās virza manus kalpošanas centienus. Pārsteidzoši, bet arī negribīgas lūgšanas tiek atbildētas. Tai pašā dienā es izlasīju avīzē rakstu, ka tiek meklēti brīvprātīgie mūsu kopienas patversmei, kas paredzēta vardarbībā cietušajām sievietēm. Es uzreiz zināju, ka esmu atradusi savu kalpošanas iespēju. Mana vecmamma bija pārdzīvojusi vardarbību ģimenē. 1940-tajos gados, pēc tam, kad viņa tika nogrūsta pa kāpnēm un zaudēja savu nedzimušo bērnu, viņa izšķīrās no mana vectēva, pabeidza koledžu, un viena pati uzaudzināja manu tēvu un manu onkuli. Mana vīra vecmammai tā nepaveicās. Arī viņa bija upuris vardarbībai ģimenē. Viņa nomira no sava vīra rokas. Tāpēc tagad es veltu savu laiku un enerģiju par godu viņām un ceru pasargāt sievietes no vardarbības. Sniegtā kalpošana pie manis atgriežas desmitkārtīgi. Kalpojot es kļūstu par labāku cilvēku. Es ciešāk apskauju savu vīru. Es sūdzos mazliet mazāk, un es ik dienas pasakos Dievam par visām savām svētībām. Ikdienā es kalpoju par mūsu draudzes sieviešu organizācijas prezidenti. To sauc par Palīdzības biedrību. Mūsu moto — „Žēlsirdība nekad nebeidzas”. Kā pārsteidzošu un dažādu sieviešu grupa, mēs apvienojam savus spēkus, lai kalpotu cita citai un mūsu kopienai.