mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Jenny

  • Jenny Hess
  • Jenny Hess
  • Jenny Hess
  • Jenny Hess
  • Jenny Hess
  • Jenny Hess
  • Jenny Hess
  • Jenny Hess

Par mani

Man patīk doties pārgājienos, nakšņot teltīs, braukt ar velosipēdu, kāpt kalnos, peldēt vai brīvā dabā spēlēties ar savu ģimeni. Kad neesmu brīvā dabā, man patīk šūt segas. It īpaši man patīk šūt segas no manu bērnu mākslas darbiem, kas ir vai nu uzzīmēti ar auduma marķieriem vai arī es pati tos esmu izšuvusi. Tas man palīdz apstādināt mirkli laikā, kamēr mani bērni ir mazi.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Mani vecāki ir mormoņi, tādēļ es uzaugu Baznīcā. Pusaudžu gados es sāku izaicināt un apšaubīt daudz ko šajā ticībā, jo es negribēju piederēt Baznīcai tikai tāpēc, ka tai piederēja mani vecāki. Es lasīju Bībeli un Mormona Grāmatu un lūdzu. Nostiprinoties manām attiecībām ar Dievu, es atklāju, ka varu pateikt, kad Viņš mani vadīja caur manām domām un sajūtām. Es centos iepazīt savas sajūtas, lai varētu atpazīt Dieva norādījumus savā dzīvē. Es atklāju, ka es arī ticēju Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai. Es atklāju, ka Svētie Raksti ir Dieva vārds, un vēl es atklāju, ka tad, kad es iedziļinos tajos, es jūtos labāk un es pieņemu labākus lēmumus. Kāpēc es esmu Baznīcas locekle šodien? Tādēļ, ka caur tādiem priekšrakstiem kā kristīšanās es esmu noslēgusi derības ar Dievu, kuras uztveru ļoti nopietni. Dievs ir ievērojis Savu solījumu attiecībā uz mani, un es esmu nolēmusi ievērot savu daļu attiecībā pret Viņu. Es mīlu To Kungu, Jēzu Kristu, un savu Tēvu Debesīs. Es zinu, ka viņiem ir plāns man un manai ģimenei. Es esmu sajūtu pārpildīta par to, ka Jēzus nāca uz Zemes, lai nomirtu manis dēļ un izpildītu Savu šī plāna daļu. Viņa upuris manis dēļ ļaus man un manai ģimenei atkal atgriezties un dzīvot kopā ar Viņu un visiem maniem mīļajiem aiz priekškara, un par to es esmu bezgala pateicīga. Kāpēc es esmu mormone? Daļēji – pateicības dēļ. Daļēji – mīlestības dēļ. Un daļēji – dēļ tā prieka un iekšējā miera, kuru es jūtu, sekojot tam, kas, kā esmu uzzinājusi, ir patiesība.

Personīgie stāsti

Vai jūs varat pastāstīt par kādām konkrētām jūsu ģimenes grūtībām, kuras pārvarēt palīdzēja evaņģēlija principi?

16 gadus esmu precējusies ar brīnišķīgu vīrieti, kuru ļoti mīlu. Mums ir pieci aizrautīgi bērni, ar kuriem mums patīk spēlēties. Vecākā ir meitene, pēc kuras piedzima četri enerģiski zēni. Kopā mums ir ļoti jautri, un parasti mēs izbaudām cits cita sabiedrību. 2008. gada 1. janvārī mēs bijām atvaļinājumā, kur nelaimes gadījumā nobraucienā no kalna gāja bojā mūsu četrus gadus vecais dēls Rasels. Mēs bijām sastinguši. Mēs bijām satriekti. Mēs nespējām tam noticēt vai valdīt emocijas. Vienu brīdi mēs plānojām mājupceļu, un jau nākamajā brīdī mēs centāmies saprast, kā saplānot bēres. Kad es kopā ar savu vīru Kērku biju neatliekamās palīdzības telpā un mēs atvadījāmies no mūsu dēla, mēs varējām just mūsu Debesu Tēva mierinošo klātbūtni. Lai arī mēs bijām bēdu pārņemti, mums abiem bija spēcīgs apliecinājums, ka tā ir daļa no mūsu Debesu Tēva plāna mūsu ģimenei. Ir ļoti sarežģīti aprakstīt, cik lielas sāpes mēs piedzīvojām, tajā pašā laikā jūtot pārliecību par Debesu Tēva mīlestību pret mums. Mēs varējām sajust Viņa rūpes un bažas par mūsu sāpēm. Bija tā, it kā Viņš turētu mūs Savās rokās un raudātu kopā ar mums. Mirklis, kad mēs ļāvām savam mazajam zēnam iet un burtiski ielikām viņu Tā Kunga rokās, bija svēts. Kopš tās dienas man ir bijuši daudzi cēlumi un kritumi. Godīgi sakot, man bijis vairāk kritumu nekā cēlumu. Man bija ārkārtīgi grūti dzīvot ar šo zaudējumu. Es cīnījos ar tādu depresiju, kādu nekad iepriekš nebiju izjutusi. Bija daudz dienu, kad es cīnījos, lai izkāptu no gultas, un daudzas dienas es padevos un vienkārši paliku guļot. Lai arī es novērtēju ārstus, kas tik nenogurdināmi rūpējās par manu dēlu veltīgos centienos glābt viņa dzīvību, pieredze, redzot savu dēlu mirstam, lika man ciest no posttraumatiskā stresa. Man bija panikas lēkmes, paaugstināta trauksme, grūtības aizmigt un grūtības tikt galā ar dzīvi. Bija tik grūti būt labai mammai saviem bērniem, bet es darīju vislabāko, ko spēju. Pirmā briesmīgā gada laikā es pavadīju daudz laika vaļsirdīgā sarunā ar savu Debesu Tēvu. Reizēm es Viņam teicu, cik dusmīga esmu uz Viņu, un es biju pārsteigta, ka vēl joprojām jūtu Viņa spēcīgo mīlestību pret mani. Es Viņam teicu, cik bēdīga esmu, cik ļoti man pietrūka Rasela. Es teicu Debesu Tēvam, cik ļoti tas sāpēja un cik grūti man bija smaidīt. Tad es apstājos un klausījos. Es biju pārsteigta par rūpēm un raizēm, kuras jutu no Viņa. Es ieguvu dziļāku izpratni par tām sāpēm, kuras Glābējs ir izjutis Ģetzemenes dārzā. Es sapratu – pat ja tikai pavisam nedaudz – kā mans Debesu Tēvs ir raudājis, kad Viņš redzēja, kā Viņa Dēls nomira pie krusta. Un tad mani pārņēma tā mīlestība, kura manam Debesu Tēvam un manam Glābējam, Jēzum Kristum, ir pret mums visiem, lai ietu cauri tām skaudrajām sāpēm un ciešanām un pavērtu mums ceļu atgriezties dzīvot kopā ar Viņiem. Šķiet, ka Svētie Raksti man kļuvuši dzīvi. Jauna informācija no labi zināmiem stāstiem no lapām nokļūst manā sirdī. Manā prātā nāk tādas atskārsmes, par kurām es nekad nebiju domājusi, un māca man diženas lietas. Jesajas 61:1 Tas Kungs mums apsola, ka Viņš nāk „dziedināt sagrauztas sirdis” un Jesajas 61:3 Viņš mums apsola „galvas rotu pelnu vietā” un „prieka eļļu sēru drēbju vietā”. Caur Jēzus Kristus evaņģēliju un caur manām attiecībām ar savu Debesu Tēvu, es esmu dziedināta, man ir dota tā skaistuma rota un es sāku just to prieku.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Mana ģimene un es esam ļoti uzticīgi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai. Mēs apmeklējam Baznīcu katru svētdienu. Pašlaik es spēlēju klavieres mūsu sieviešu grupai un esmu vadītāja mūsu „pasākuma dienas meitenēm” vecumā no 8 līdz 11 gadiem. Mēs tiekamies reizi divās nedēļās, un mums ir jautri pasākumi, kas meitenēm māca jaunas prasmes un palīdz iesakņot vērtības ikdienas dzīvē. Es arī cenšos kalpot sabiedrībai, cik bieži vien iespējams. Es darbojos savu bērnu klasēs un katru gadu šuju klases segu katra bērna skolotājai. Es piedalos sava apgabala kalpošanas projektos, vai tas būtu atkritumu savākšana pludmalē vai vietējā parka izdaiļošana. Es atklāju, ka maniem bērniem arī patīk šāda kalpošana, un tā ir palīdzējusi stiprināt mūsu ģimeni. Es esmu atklājusi veidu, kā apvienot savu mīlestību pret segu šūšanu un kalpošanu citiem. Pirms dažiem gadiem mana draudzene satiksmes negadījumā zaudēja bērnu. Mēs visi ļoti pārdzīvojām un skumām par viņu, un nezinājām, kā mēs kaut mazliet varētu mazināt viņas sāpes. Kad mana draudzene domāja, ko darīt ar savas meitas drēbēm, es piedāvāju no tām uzšūt segu. Tas kļuva par svētību mums abām. Mēs plānojām un kopīgi strādājām, lai uzšūtu segu, un manai draudzenei bija iespēja dalīties ar mani stāstos par savu meitu. Es iemācījos, ka es varu runāt ar cilvēku, kas piedzīvojis lielu zaudējumu, un tas nekas, ka viņa raudāja. Mūsu sarunas bija dziedinošas manai draudzenei, un tās man iemācījās justies ērti šāda veida sarunās. Meklēšana, kā kalpot citiem, palīdz man būt laimīgai. Es priecājos par sevi, kad es daru, ko varu, lai uzlabotu savu apkārtni. Es jūtos tuvāka savam Glābējam, jo es dzīvoju tā, kā Viņš to darīja, kad bija uz Zemes, un es domāju, ka tas ir labākais veids, kā es varu dzīvot saskaņā ar savu ticību.