mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Irene

  • Irene Monterroso
  • Irene Monterroso
  • Irene Monterroso
  • Irene Monterroso
  • Irene Monterroso
  • Irene Monterroso
  • Irene Monterroso
  • Irene Monterroso

Par mani

Es esmu sieva un māte. Starp visām manas dzīves lomām es jūtu, ka šīs ir pašas svarīgākās. Man patīk būt kopā ar savu ģimeni, brāļiem un māsām, vecākiem, kopā piedaloties ģimenes aktivitātēs vai vienkārši uzturoties mājās. Mani priecē, ka manas mājas ir vieta, kur es varu sajust apkārtējo cilvēku un sava Debesu Tēva mīlestību. Mūzika ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa. Tā nav tikai profesija, man patīk muzicēt. Iespēju strādāt darbā, kas man sniedz tik lielu gandarījumu, es izjūtu kā lielu svētību. Katru dienu es piedalos mēģinājumos kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri, spēlējot ļoti skaistu mūziku. Es nonāku saskarsmē ar daudz plašāku pasauli, kas ir piepildīta ar emocijām, stāstiem no pagātnes un cilvēkiem, kas dzīvo tagad un dzīvoja senajā pagātnē. Tagad, kad esmu bērna gaidībās, es varu dalīties šajā īpašajā pasaulē ar savu mazuli! Es esmu ļoti pateicīga par vīru, kurš mani atbalsta visos dzīves aspektos. Es jūtos ļoti laimīga par īpašo meitiņu, ko Debesu Tēvs mums ir sūtījis. Man patīk kopā ar viņu mācīties, veikt attīstošos vingrinājumus, mācīt viņai vijoli un vest uz klaviernodarbībām. Tā kā viņa ir tik hiperaktīva meitene, es varu tikai censties turēt līdzi viņas enerģiskajam tempam. Tā kā es dzīvoju laukos ar tik skaistām dabas ainavām, es izjūtu īpašu tuvību ar dabu un cienu to. Pārējo laiku man aizņem lasīšana, mūsu valsts skaistāko vietu apskatīšana, vingrošana un meditācija (kam varu atvēlēt tikai dažas minūtes no savas aizņemtās dzīves).

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Mana ticība un baznīcas dzīve man ir ļoti svarīga. Tagad, kad man ir sava ģimene, par ko esmu atbildīga, es daudz vairāk novērtēju zināšanas, kas man piemīt par šo zemes dzīvi, par to, no kurienes es nāku un kurp es dodos. Tādējādi plašākais skatījums uz dzīves mērķi palīdz man virzīties uz priekšu ar skaidri noteiktām prioritātēm. Zināšanas par to, ka manai ģimenei, gluži tāpat kā visām pārējām ģimenēm, ir potenciāls kļūt par mūžīgo ģimeni un dzīvot kopā ar Debesu Tēvu mūžīgi, sagādā man lielu prieku. Tas man dzīvē ir pats svarīgākais. Nekam citam nav nozīmes — ne slavai, ne naudai, pat ne profesionāliem panākumiem, ja mana ģimene nevar būt ar mani kopā mūžīgi. Mūsu zemes dzīve ir jābalsta uz lielākas mīlestības izrādīšanu pret apkārtējiem. Mēs varētu sākt, izrādot mīlestību mums vistuvākajiem cilvēkiem. Zināšanas par to, ko Debesu Tēvs paveica mūsu labā, parādot Savu lielo mīlestību caur Savu Dēlu, Jēzu Kristu, piepilda mani ar spēcīgām pazemības un pateicības sajūtām. Tā ir dāvana, par kuru es nevaru atlīdzināt. Taču es varu censties dzīvot Viņa cienīgu dzīvi. Esmu pateicīga par Viņa evaņģēliju savā dzīvē un par visu, ko varu apgūt katru dienu. Zināšanas par to, ka es esmu Dieva bērns un ka es varu uzklausīt Viņa viedo padomu, kas vada mani un manu ģimeni, ejot caur šai zemes dzīvei, sniedz man mierinājumu. Es jūtos svētīta par to, ka varu sazināties ar mūsu Debesu Tēvu caur lūgšanu. Esmu pateicīga par to, ka Jēzus Kristus ir mans Draugs, lai gan es esmu tā, kas parasti Viņu pieviļ un novēršas no Viņa. Es zinu, ka Viņš ir pacietīgs attiecībā uz mani un ka Viņš pagaida mani, lai mēs varētu kopīgi turpināt ceļu. Es esmu pateicīga, ka Viņš ļauj man iet Viņam blakus un ka Viņš bieži nes mani Savās rokās.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Svētdienās baznīcā es esmu Sākumskolas skolotāja. Es mācu 1,5–3 gadus vecus bērnus. Mana meita piedalās šajās nodarbībās. Mums ir ļoti īpašas un jaukas stundas. Bērni klausās ļoti uzmanīgi, it kā atcerētos nesen pieredzēto debesīs. Man arī ļoti patīk apmeklēt citas baznīcas sievietes, kuras mēs saucam par māsām. Ir brīnišķīgi pazīt tik īpašas sievietes baznīcā, un tomēr mēs visas mācāmies cita no citas. Mēs saņemam un sniedzam mierinājumu. Man patīk arī apmeklēt baznīcas aktivitātes, kas notiek ārpus svētdienām. Baznīcas apmeklējums kopā ar ģimeni atgādina man to laiku, kad es, būdama maza meitene, apmeklēju baznīcu kopā ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām. Tie bija laimīgi brīži. Mēs arī apmeklējam templi, kas atšķiras no draudzes nama apmeklējuma. Templī mēs noslēdzam svētas un personiskas derības ar Dievu. Šajā svētajā vietā es sajūtu lielu mieru. Es ierodos ar daudzām rūpēm, bet dodos prom ar mierinājumu. Pats svarīgākais — es vienmēr atceros, kas es esmu, un es lūdzu pēc iedvesmas, lai varētu vadīt savu un savas ģimenes dzīvi. Man ir ļoti īpašas atmiņas par to laiku, kad kalpoju par tempļa darbinieci pirms bērnu piedzimšanas. Arī manas muzikālās zināšanas ir palīdzējušas sniegt ieguldījumu baznīcā. Kopā ar savu māsu, kas spēlē klarneti, mēs esam spēlējušas garīgās dziesmas svētdienas dievkalpojumos. Es arī esmu vadījusi kori, kura sastāvā bija ļoti īpaši un sirsnīgi brāļi un māsas. Mūsu kora sastāvā nav profesionāli dziedātāji, arī es neesmu profesionāla kora diriģente. Es ļoti labi spēlēju altu, taču diriģēt kori ir pavisam kas cits. Šī kora sastāvā ir apbrīnojami cilvēki, kas vēlas izliet savas sirdis un pielūgt To Kungu. Mēs ļoti smagi strādājam, un es vienmēr esmu pārsteigta, cik labs ir mūsu priekšnesums, dziedot baznīcas dievkalpojumos. Ir sajūta, it kā Tas Kungs iepūš Savu dvašu un liek visam izklausīties tik skaisti. Būdama profesionāla mūziķe, es dažreiz to neizprotu. Būdama Dieva bērns, es zinu, ka tie ir mazi brīnumi, kas atgadās mūsu dzīvē.