mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Elizabeth

  • Elizabeth Barkley
  • Elizabeth Barkley
  • Elizabeth Barkley
  • Elizabeth Barkley
  • Elizabeth Barkley
  • Elizabeth Barkley
  • Elizabeth Barkley
  • Elizabeth Barkley

Par mani

Es esmu vientuļā māte, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa, māte, kas pieņēmusi ģimenē adoptētus bērnus, un audžumāte. Man ir vienmēr patikusi doma — būt par māti. Mana pirmā aizraušanās bija kļūt par māti, īpaši mazuļiem. Man ļoti patīk pavadīt laiku ar saviem bērniem un vadāt viņus uz dažādām vietām. Es jūtos tā, it kā kļūtu jaunāka, veltot savu dzīvi bērniem. Kad man ir nepieciešams laiks, lai atpūstos, man patīk doties uz garāžas izpārdošanām, un tur es atrodu lietas, kuras varu pārtaisīt un izveidot no tām ko jaunu. Man patīk pārveidot to, kam nepieciešama labošana, un padarīt skaistu to, kas neizskatījās pievilcīgi, kā arī man patīk atrast lietas par pieņemamām cenām.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Visu mūžu esmu meklējusi tādu baznīcu, kurā es varētu justies kā daļa no ģimenes. Katra baznīca, ko apmeklēju, lika man justies neapmierinātai. Tad es satiku misionārus un atnācu uz Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Es sajutos cilvēku mīlēta un beidzot biju atradusi „ģimeni”, kuru tik ļoti meklēju. Man likās, ka cilvēki Baznīcā mīl mani vairāk nekā manis pašas ģimene. Visas savas dzīves laikā es gribēju zināt, kā man vajadzētu dzīvot, un neviens man to neiemācīja, līdz kļuvu par mormoni Lai arī es izskatos citādāk nekā citi cilvēki man apkārt, mana Baznīcas „ģimene” mani mīl par to, kāds cilvēks es esmu. Kad esmu kopā ar viņiem, es jūtos mīlēta.

Personīgie stāsti

Kā tu esi saņēmis (-usi) atbildes uz savām lūgšanām?

Vienu dienu, kad es vēl nebiju pievienojusies Baznīcai, man bija grūtības ar vienu no maniem pieņemtajiem bērniem. Es šaubījos, vai biju pieņēmusi pareizu lēmumu, adoptējot šo bērnu, un domāju, vai šim bērnam nevajadzētu atrast citas mājas, kur par viņu rūpētos abi vecāki. Kaut kas man pateica priekšā, ka man ir jādodas laukā no mājas un jādodas uz veikalu. Pēc iepirkšanās, izejot ārā no veikala, es jutos ļoti nelāgi. Es nevēlējos atdod šo bērnu. Es gribēju viņu paturēt savā ģimenē, taču satraucos, vai nerīkojos pārāk savtīgi tā domājot — ja nu viņam tomēr būtu labāk kādā citā ģimenē. Es atceros, kā par to lūdzu un jautāju pēc palīdzības, raudot un uztraucoties, ka galu galā nāksies bērnu atdod. Kad pavērsu savu acu skatienu augšup, es ieraudzīju divus misionārus, kas izskatījās kā eņģeļi un bija sūtīti kā atbilde uz manām lūgšanām. Kad viņi mani uzrunāja, es sajutu mieru savā sirdī un zināju, ka Debesu Tēvs atbildēja uz manu lūgšanu, sūtot viņus. Misionāri mani mācīja pusotru gadu un nekad nepadevās. Pēc vairākiem citu konfesiju apmeklējumiem, es beidzot pievienojos Baznīcai. Es nevēlējos tikt kristīta līdz brīdim, kamēr nebiju pārliecinājusies, ka tas ir pareizais solis manā dzīvē. Es par to daudz lūdzu un tādā veidā uzzināju, ka tas bija pareizais solis attiecīgajā manas dzīves posmā.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Es audzinu savus bērnus saskaņā ar tiem principiem, kuriem ticu un pēc kuriem dzīvoju. Es mācu viņus par ticības, pateicības, kalpošanas un lūgšanas nozīmi, un kā mums vajadzētu izturēties pret apkārtējiem cilvēkiem. Es arī cenšos viņus mācīt, pati kļūstot par labu piemēru. Esmu adoptējusi piecus bērnus, un svētdienās mēs vienmēr dodamies uz Baznīcu. Mēs aktīvi piedalāmies visos Baznīcas pasākumos — arī nedēļas laikā. Kad mācu savus bērnus, es smeļos iedvesmu no „Ģimene — Vēstījums pasaulei”.