mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Devin

  • Devin Gales
  • Devin Gales
  • Devin Gales
  • Devin Gales
  • Devin Gales
  • Devin Gales
  • Devin Gales
  • Devin Gales

Par mani

Esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis jau četrus gadus. Šobrīd es dzīvoju kopā ar savu brīnišķīgo sievu un trim labākajiem bērniem, kādus vien tēvs varētu vēlēties šeit uz Zemes --- 19 un 12 gadus vecām meitām, un 2 gadus vecu dēlu. Es strādāju vienā no mūsu valsts lielākajiem un noslogotākajiem ugunsdzēsēju depo par vienu no depo dispečeriem un par ugunsdzēsēju-paramediķi. Man ir brīnišķīga iespēja strādāt ar masu medijiem un sabiedrisko attiecību komandu, kurā es esmu viens no depo publiskās informācijas sniedzējiem. Šobrīd es vairāk strādāju ar pārstāvjiem no televīzijas, masu medijiem, radio ziņām un izklaides industrijas, sniedzot visiem valsts iedzīvotājiem noderīgas zināšanas par drošību, dienestu un aizsardzību Losandželosas pilsētā. Šajā jaunajā lomā jūs pamanīsiet mani strādājam sarežģītas profesionālu ugunsdzēsēju depo komandas sastāvā, kas palīdz Losandželosas iedzīvotājiem justies daudz drošākiem un pasargātākiem tikai ar balss skaņas palīdzību.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Ar ko lai es sāku? Mans stāsts aizsākās 2003. gada vasarā, satiekot savu sievu, kura dzimusi evaņģēlija ģimenē. Mēs satikāmies iepriekš noorganizētā aklā randiņā, uz kuru abi nevēlējāmies doties. Lielākā daļa cilvēku pirmās satikšanās reizē runā par vispārīgām lietām, mēs, pārsteiguma kārtā, runājām par nopietnāku tēmu — par mūsu abu reliģijām. Lai gan mēs abi bijām neaktīvi savās baznīcās, mēs ātri ievērojām, cik neparasti ērti jutāmies, apspriežot savas reliģijas aizsākumu mūsu dzīvē. Lieki teikt, ka mēs viens otram iepatikāmies un nolēmām turpināt satikties. Kad mūsu attiecības kļuva patiesi nopietnas, mēs sākām justies neērti. Drīz aktuāla kļuva laulību tēma, kā arī saruna par to, cik viņai svarīgi būtu precēties templī. Balstoties uz savām zināšanām, es paslepus sāku uzdot jautājumus par viņas baznīcu saviem darba kolēģiem, kas bija baznīcas locekļi. Kad man tika paskaidrots, ko nozīmē apmeklēt templi, bija skaidrs, ka mums abiem bija nepieciešama nopietnāka saruna par to, ko mēs viens no otra sagaidām. Drīz vien mēs nolēmām apmeklēt viens otra baznīcu, lai vairāk par tām mācītos. Es atceros, ka domāju — abām ir tik daudz kā kopīga. Laikam ejot, man nācās viņai paskaidrot, ka es nekādā gadījumā nekļūšu par Pēdējo dienu svēto un līdz ar to nekad nelaulāšos templī. Galu galā es audzināju divas meitas kā Jehovas liecinieces, un man bija stingra ticība. Vēlāk mēs nospriedām, ka pietiekami stipri mīlam viens otru, lai sadzīvotu ar mūsu atšķirībām. Par spīti šim visam, es joprojām lūdzu viņas vecākiem piekrišanu mūsu laulībām. Pēc tam, kad bija pauduši savas bažas, viņu atbilde bija: „Nu, laikam mēs redzēsim, kurp jūsu attiecības virzīsies.” Acīmredzami, ka viņa teica jāvārdu!!! Kāzu dienai tuvojoties, gaisotne kļuva saspīlēta. Es sāku apšaubīt savas attiecības ar viņu. Es atceros, kā lūdzu Dievu, tajā laikā ticēdams, ka Viņš ir Jehova, vaicādams, vai es rīkojos pareizi. Tāpat es atceros, ka manas sajūtas bija skaidras. „JĀ”. Kā jau katrās attiecībās, sāka rasties problēmas. Mēs nonācām līdz kritiskam brīdim mūsu laulībā un nolēmām, ka to varētu pārtraukt, jo mēs abi bijām nomākti. Kad likās, ka sliktāk vairs nevar būt, viņa lūdza, lai es dodos ar viņu uz baznīcu. Es teicu: „Nē.” Vēlāk viņa apvaicājās, vai varētu mācīties kopā ar misionāriem no Mormona Grāmatas. Es piekritu sēdēt blakus, lai atbalstītu viņu un mūsu laulību. Lai gan tās bija manas sievas nodarbības, pārsteidzošā kārtā, es biju tas, kurš sāka uzdot jautājumus. Kaut gan man kā Jehovas lieciniekam bija notikušas pārrunas ar misionāriem par Mormona Grāmatu, kļuva skaidrs, ka es nezināju tik daudz par Pēdējo dienu svētajiem, kā man bija šķitis. Drīz vien nodarbību uzsvars pārgāja no sievas uz mani. Kad mēs studējām Svētos Rakstus, es atceros, ka domāju — kādēļ gan Dievs izmantotu tik jaunu vīrieti, kurš nezināja daudz par Bībeli, lai liktu viņam runāt ar cilvēkiem, kurus satika. Tieši tad man prātā nāca ķēniņš Sālamans — cik jauns un tomēr gudrs ķēniņš viņš bija! Es nolēmu paklausīt Eldera Vudsa un Eldera Viljama padomam lasīt Mormona Grāmatu un pavaicāt Dievam, vai tā ir patiesa. Kad es nonācu līdz (Moronija 10:3-7), kur tiek paskaidrots Svētā Gara spēks, mani pārņēma apbrīna. Viņš liecina par visu patiesību. Manu prātu pārpludināja daudzi Svēto Rakstu panti. Es sajutu stipru godbijību attiecībā uz savām sajūtām pēc tam, kad katru dienu biju lasījis Mormona Grāmatu, un es to nespēju ne paskaidrot, ne noliegt. Kādu dienu nodarbību laikā es pārtraucu elderus, lai pastāstītu, ka ticu tam, ko lasīju. Turklāt es piebildu, ka manī ir tāda sajūta, it kā es to nevarētu saturēt, it kā mana sirds grasītos uzsprāgt. Viņi abi sēdēja un izbrīnā skatījās uz mani, palūdzot uzšķirt (Almas 32:27-28). Ticības sēkla bija iedēstīta manā sirdī, manas spējas patiesi pieauga, es izjutu briešanas kustības savās krūtīs, un es sāku teikt, ka tā ir laba sēkla, un JĀ!!! Tā man ir patīkama… tai ir jābūt no DIEVA!!! Interesanti — kad viņi man vaicāja, vai es vēlos kristīties, man tas šķita tik neprātīgi, taču es atbildēju: „Jā.” Tas nozīmēja atstāt visu, ko esmu kādreiz zinājis, reliģiju, ko vienmēr esmu uzskatījis par pareizu, kā arī šī lēmuma dēļ zaudēt lielāko daļu savas ģimenes un draugu. Kā jūs varētu iedomāties, mana sieva bija ļoti pārsteigta! Man dzīvē klājās labi līdz brīdim, kad nācās pateikt draugiem un ģimenei par savu lēmumu kristīties citā baznīcā. Īsāk sakot, visa mana ģimene, atskaitot vienu māsu, tāpat kā lielākā daļa manu draugu, nolēma nošķirties no manis. Taču par spīti tam visam, es joprojām jutu, ka Tas Kungs mani ir aicinājis to darīt. Pēc tik lieliem zaudējumiem es biju nomākts un nespēju izvēlēties kristību datumu, tādēļ elderi to izdarīja manā vietā. Atkal man par lielu pārsteigumu viņi izvēlējās 2006. gada 22. aprīli. Šim datumam ir tik liela nozīme manā dzīvē — 22 ir mans mīļākais skaitlis. Tas ir bijis mans krekla numurs visos sporta veidos, ko esmu spēlējis. Šai datumā es lūdzu sievu mani precēt. Tas arī ir ietverts vienā no manām mīļākajām Mormona Grāmatas nodaļām — 2. Nefija 22:2: „Lūk, Dievs ir mana pestīšana, es paļaušos un nebaidīšos, jo Tas Kungs Jehova ir mans stiprums un mana dziesma; Viņš ir kļuvis arī par manu pestīšanu.” Es kristījos 2006. gada 22. aprīlī. Manas meitas, kas toreiz bija 8 un 14 gadus vecas, sāka apgūt evaņģēlija nodarbības, un abas tika kristītas 2006. gada novembrī. Man bija brīnišķīga iespēja viņas abas kristīt un konfirmēt par baznīcas loceklēm. Pēc diviem gadiem mana māte, kas sākumā nepieņēma manu lēmumu pievienoties baznīcai un apprecēt sievu, kļuva par baznīcas locekli. Man bija tā privilēģija viņu kristīt un konfirmēt. Viena no manām mīļākajām dziesmām saucas „Es stāvu un brīnos” — par to, ko Tas Kungs ir darījis mūsu visu labā! Tieši šādi es jūtos katru dienu šajā evaņģēlijā — IZBRĪNĪTS!!!

Personīgie stāsti

Lūdzu, dalies savās sajūtās/liecībā par evaņģēlija Atjaunošanu.

Es zinu, ka tiku atvests uz šo baznīcu nevis ar miesīgo roku, bet gan ar Svēto Garu, es zinu, ka mans Tēvs Debesīs ir aicinājis mani strādāt. Es apzinos, ka visas manas iepriekšējās grūtības ir atvedušas mani tur, kur es šobrīd esmu, un man vēl ir ejams tāls ceļš. Man ir stiprāka liecība par Tēvu un Viņa Dēlu kā jebkad iepriekš savā dzīvē. Es zinu un varu liecināt par Mormona Grāmatas spēku, tā ir Dieva vārds līdztekus Bībelei. Abi Svētie Raksti sniedz iespēju tuvināties mūsu Debesu Tēvam — īstenībā Viņš gaida, kad mēs to darīsim. Es liecinu, ka, lasot Mormona Grāmatu, Debesu logi tiks atvērti katram, kurš patiesi meklē to, kas ir noslēpts garīgi neredzīgajai acij. Es liecinu, ka caur pravieti Džozefu Smitu Tas Kungs ir atjaunojis sen no Zemes paņemto evaņģēliju. Es varu apgalvot ar stingru pārliecību, ka Tas Kungs ir man devis patiesu dzīvesbiedri, kura pārspēj visas manas cerības par to, kādai būtu jābūt sievai. Es liecinu, ka tempļi, kas atrodas daudzās zemēs, ir Dieva nami uz Zemes un tajos atrodas nevis šīs zemes dārgumi, bet gan gara un patiesības simboli. Es liecinu par ģimeņu saistīšanas spēku uz laiku un mūžību. Es liecinu, ka ģimene, neskatoties ne uz ko, vienmēr bija, ir un būs Radītāja ieceres centrā cilvēces Pestīšanā. Es liecinu, ka caur priesterības spēku visas lietas ir un būs kā Debesīs, tā arī uz Zemes. Es liecinu, ka uz Zemes mūsdienās pastāv dzīvais pravietis Tomass S. Monsons, pasaules pravietis, gaišreģis un atklājējs. Man ir stingra un dziļa liecība par šo pēdējo dienu brīnumiem, kas mūs ieskauj katru dienu, sākot ar gaisu, ko elpojam, un beidzot ar pirmajiem soļiem, ko speram ik rītu, pieceļoties no gultas. Tā ir mana lūgšana, lai ikviens noraidītu savas sirds dabisko tieksmi un nāktu pie Kristus, kurš no jauna atklās visas lietas, — par to es liecinu. MŪSU KUNGA JĒZUS KRISTUS SVĒTAJĀ VĀRDĀ…. ĀMEN

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Es dzīvoju saskaņā ar savu ticību patiesi, esot apņēmies būt par iespējami labāku vīru, tēvu, dēlu, brāli, draugu un Tā Kunga kalpu. Es tik ļoti mīlu šo evaņģēliju! Apjausme, ka Mormona Grāmata ir patiesa, atgādina gadījumu, kad tu mājās pazaudē atslēgas un izmisīgi tās meklē. Tu meklē, meklē un meklē visās malās, taču bez panākumiem. Tad pēkšņi tu piesēdi un RE, KUR! „Te tās ir” — tavu acu priekšā, jo tavam prātam bija cita uztvere , un visu šo laiku tu nevarēji saredzēt to, kas bija patiess. Tagad es dzīvoju ar ticību, ka, neskatoties ne uz ko, viss būs labi. Es dzīvoju katru dienu, paļaudamies nevis uz sava prāta gudrību, bet gan uz Dieva skatu uz lietām. Es ņemu vērā Viņa ceļus un patiesi ļauju Viņam vadīt mani pa šo ceļu. (Salamana pamācības 3:5) Es cenšos ievērot Viņa dievišķo ietekmi katrā savas dzīves sfērā.