mormon.org Latvija

Sveiki, es esmu Denny

  • Denny Hancock
  • Denny Hancock
  • Denny Hancock
  • Denny Hancock
  • Denny Hancock
  • Denny Hancock
  • Denny Hancock
  • Denny Hancock

Par mani

Mums ar sievu Lesliju ir 5 bērni, 8 mazbērni, un drīz būs vēl vairāk mazbērnu. Mēs mīlam Amerikas Savienoto Valstu ziemeļrietumus, slēpošanu, braukšanu ar ūdensslēpēm, braukšanu ar laivām u.tml. Mūsu bērni sagādā mums lielu prieku. Es vadu patversmes sievietēm un bērniem, tāpat arī ielu programmu ar mērķi apvienot bezpajumtniekus ar viņu ģimenēm. Leslija un es esam vadījuši „Mammas rokas” vairāk nekā 20 gadu un esam bijuši liecinieki daudziem brīnumiem gan citu cilvēku, gan mūsu pašu dzīvē. Es mīlu mūziku un esmu trenējies ģitārspēlē, klavierspēlē, mācījies spēlēt trompeti un mutes harmonikas tik ilgu laiku, ka man vajadzētu būt izcilam, taču vēl neesmu gluži tādu līmeni sasniedzis. Mēs ar Lesliju apprecējāmies 1976. gadā. Dzīve jau no paša sākuma bija finansiāla cīņa. Es strādāju par paklāju ieklājēju, bet Leslija bija mājās ar bērniem. Pēc dažām lielām neveiksmēm jutu, ka nespēju ieraudzīt gaismu tuneļa galā. Tajā savas dzīves posmā es satiku pāris bezpajumtniekus, kas izmainīja manu dzīvi. Tas, ka biju liecinieks viņu cīņai, palīdzēja man novērtēt brīnišķīgo dāvanu — ģimeni, ar ko biju bagātīgi svētīts. Tas bija laiks, kad sāka notikt izmaiņas manā karjerā. Pēc vairākiem gadiem es jau vadīju patversmes un strādāju ielās. Laikā, kad visi bērni apmeklēja skolu, Leslija strādāja nepilna laika darbu, pārdodot nekustamo īpašumu. Viņa ir bijusi viena no vadošajiem nekustamā īpašuma aģentiem Sietlas apgabalā jau vairākus gadus, dodot man iespēju darīt to, kas man padodas vislabāk. Man patiesi ir brīnišķīga dzīve. Es arī mācu piecus gadus vecus bērnus baznīcā, Sākumskolas „Izvēlies pareizo” B klasē. Man tas ļoti patīk un, jā, es esmu mormonis.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Es piedzimu mormoņu ģimenē. Es uzaugu vidē, kur mani ieskāva mīlestība, smiekli, brāļi un māsas, un viss, kas nāk komplektā ar 7 bērniem, mammu, tēti un suni. Kā bērnam — man tas bija vienkārši. Es biju mormonis, jo mamma un tētis bija mormoņi. Kad devos uz koledžu, atceros sevi sēžam vienatnē baznīcā, domājot: „Kādēļ es esmu šeit?” Tā bija pirmā reize, kad patiesi no visas sirds lūdzu Dievu, vaicādams, vai tas, ko līdz šim pieņēmu kā pašsaprotamu, ir patiess. Pēc lūgšanas es jutos labi un nodomāju, ka, iespējams, varētu pamēģināt vēlreiz, kad būšu mājās viens pats. Tā es tur sēdēju, cenšoties klausīties uzstāšanos, kad pēkšņi viss mans ķermenis sajuta vieglumu, mana sirds bija tik pilna mīlestības, taču es nebiju pārliecināts, kāpēc. Asaras lija pār maniem vaigiem, un es zināju, ka tiku svētīts ar savas personīgās liecības sākumu. Esmu bieži domājis par to dienu, kaut arī vēl joprojām nopūlos, lai būtu par tādu vīru, kādu Dievs mani vēlas redzēt, es mīlu savu dzīvi, zinot, ka mana ģimene ir mūžīgā ģimene un ka mans prieks ir patiess, un ka Dieva mīlestība ir īsta. Es vēl joprojām lūdzu par savu personīgo liecību, kā arī par savu mīļoto tuvinieku liecībām un par visiem tiem, kas meklē patiesību.

Personīgie stāsti

Kas ir cerība un uz ko jūs cerat?

Cerība ir tā, kas mūs paceļ pāri bezcerības dzīlēm. Cerība sniedz mums spēku pārvarēt dzīves traģēdijas. Cerība ir dāvana, ko varat sniegt tiem, kas savu cerību ir zaudējuši, kamēr jums tā vēl ir. Cerība var sniegt prieku krietnu laiku pirms tiks rasts risinājums. Dalīšanās cerībā dod spēku citiem: kopienām, pilsētām, nācijām, pasaulei. Cerība ir spēcīga pat tās rāmākajās izpausmēs un ir neapturama, kad tā ir varena, un šīs divas cerības izpausmes var kļūt par vienu veselu vienā acumirklī.

Kādēļ un kā jūs dalāties evaņģēlijā ar saviem draugiem?

Mūsu kopienā es kalpoju daudziem, kam tas ir visvairāk nepieciešams. Mēs strādājam plecu pie pleca ar daudziem draugiem un kaimiņiem. Tas ir lielisks veids, kā sludināt evaņģēliju. Man tik daudzas reizes ir jautāts par mormoņiem, man pašam nekad neuzsākot sarunu par šo tēmu. Es nekad nekautrējos par to, ka cilvēki uzzina, ka esmu mormonis, un es priecājos atbildēt vai censties atbildēt uz jautājumiem par baznīcu. Ir viegli pēc tam aicināt šādus cilvēkus tikties ar misionāriem.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Es strādāju ar tiem, kas tik ļoti cīnās pa dzīvi, ka nespēj rast patvērumu. Daudzas sievietes, ar kurām strādāju, ir zaudējušas bērnus, jo izvēlējās sliktus vīriešus vai sliktu dzīvesveidu. Tas patiesi ir prieks — palīdzēt bez pajumtes palikušam vīrietim vai sievietei atrast ceļu atpakaļ uz mājām. Ir tāds prieks redzēt, kā māte atjauno bērna aprūpes tiesības un iemācās rūpēties par šo bērnu. Mēs palīdzam ģimenēm atkal apvienoties un mācām tām, kā palikt kopā. Nespēju iedomāties, ka, iespējams, kāds mans tuvinieks tiktu man atņemts manas nolaidības dēļ. Daudzus gadus baznīcā strādāju ar mazajiem bērniem. Šobrīd esmu skolotājs piecus gadus veciem bērniem „Izvēlies pareizo” B klasē. Kopā ar citu brāli mēs bērniem mācām evaņģēlija pamatprincipus. Sākumā man šķita, ka mācīt būs viegli, taču drīz vien sapratu, ka piecgadīgs bērns ir pietiekami liels, lai būtu nepieciešama pamatīga sagatavošanās. Tas ir tik mīļš, nevainīgs vecums, taču tajā pašā laikā viņi ir pietiekami veci, lai liktu tev saprast, ja tu viņus nodarbini mazāk, nekā viņi to vēlētos. Tomēr es viņus mīlu. Esmu pārliecināts, ka pats biju interesants skolnieks šajā vecumā.