mormon.org Latvija

Kā es varu kļūt par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas (Mormoņu Baznīcas) locekli?

Oficiālā atbilde

Mācoties vairāk par Jēzus Kristus evaņģēliju, tu vari sajust miera, mierinājuma un laimes sajūtas. Daži cilvēki ir teikuši, ka viņi atpazīst mācītās patiesības un jūtas, it kā pārradušies mājās. Tu izjūti Svētā Gara ietekmi, kas pavēsta, ka tas, ko tu mācies, ir patiess.

Ja tu vēlies rīkoties atbilstoši Kristus mācībām un paklausīt Viņa baušļiem, tu vispirms tiec aicināts piedalīties vairākās pārrunās, kurās tevi iepazīstinās ar Viņa evaņģēlija pamatprincipiem.

Kad tu būsi gatavs (-a), tu varēsi kļūt par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli, saņemot kristīšanas ar iegremdēšanu priekšrakstu grēku atlaišanai, ko veic cilvēks ar atbilstošām pilnvarām, kurš pēc kristībām uzliks savas rokas uz tavas galvas, apstiprinās tevi par Baznīcas locekli un paziņos svētību, ka tu vari saņemt Svētā Gara dāvanu (skat. Ap. d. 8:18-20).

Ja vēlies, lai tevi apmeklētu Baznīcas pārstāvji, kuri pastāstīs vairāk par to, kā kļūt par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli, uzklikšķini šeit.

  • Mūsu Baznīca mani mainīja. Šajā vietā es sapratu, ka esmu saņēmis daudzas svētības no Debesu Tēva. Šajā vietā es arī iemācījos kalpot citiem. Manā dzīvē ir bijuši vairāki pagrieziena punkti, un pievienošanās PĒDĒJO DIENU SVĒTO JĒZUS KRISTUS BAZNĪCAI ir visnozīmīgākais no tiem. TAS IR PAGRIEZIENA PUNKTS MANAI ĢIMENEI. Es uzzināju, KAS ES ESMU. Pirms tikšanās ar Baznīcas locekļiem es domāju, ka viss, ko es esmu sasniedzis, ir smaga darba un veiksmes dēļ. Tieši šajā Baznīcā es iemācījos saprast, ka Debesu Tēvs ir mani svētījis caur Saviem bērniem. Tieši šajā Baznīcā es iemācījos, ka „Es esmu Dieva bērns”. Savu lēmumu kristīties es pieņēmu, balstoties uz sajūtām, kas radās, lasot Mormona Grāmatu un redzot individuālus Baznīcas locekļus. Baznīcas locekļu piemēri sakrīt ar evaņģēlija principiem. Es nevaru saskatīt Debesu Tēvu ar savām acīm, bet viņu piemēri palīdzēja man ieraudzīt Dievu. Viņu piemērs kā mormoņiem palīdzēja man saprast Dievu, Jēzu Kristu un Svēto Garu. Es vēlos pastāstīt trīs stāstus. 1. stāsts – Lielais Ķīnas mūris Pirmā reize, kad es iepazinos ar Baznīcas locekļiem, bija 2004. gada jūnijā, Hārvarda biznesa skolas vispasaules konferencē Šanhajā. 2005. gada 21. februārī es kopā ar kādu Baznīcas locekli (manu kolēģi) pirmo reizi kopā devāmies uz Āziju. Mēs devāmies uz Šanhaju, Pekinu, Honkongu, Taivānu un Singapūru. 26. februārī, sestdienā, mēs pēc četrām noslogotām dienām paņēmām pārtraukumu. Es nolēmu kopā ar viņu uzkāpt Lielajā Ķīnas mūrī, apēst Pekinas pīli tradicionālajā „Qiamen” Pekinas pīles restorānā un apskatīt Aizliegto pilsētu. Ap 8.30 mēs izgājām no viesnīcas, lai dotos uz Ķīnas mūri. Mašīnā mēs sākām sarunu par dažādām mašīnām un tad pievērsāmies ģimenēm. Mēs runājām par Jēzu Kristu un mormoņiem. Mēs turpinājām savu sarunu, kāpjot Lielajā mūrī, atpakaļ ceļā uz pilsētu, Pekinas pīles restorānā un Aizliegtajā pilsētā. Kamēr viņš runāja, es apdomāju. Viņš runāja par daudz ko. Es nesapratu visu, ko viņš teica, bet es jutu garu, kurš nāca un gāja. Kad mēs atgriezāmies viesnīcā, viņš man iedeva Mormona Grāmatas eksemplāru. Viesnīcā es sāku ieskatīties šajā grāmatā vakaros, kad mēs bijām pabeiguši dienas darījumu tikšanās. Mūsu ceļojums noslēdzās Singapūrā. Pa ceļam uz lidostu vēl bija tumšs no rīta, es atceros, ka mašīnā es uzdevu pēdējo jautājumu par garīgo labklājību un materiālo labklājību. Kad viņš aizbrauca, es devos atpakaļ uz viesnīcu un pazvanīju savai sievai. Es viņai pastāstīju par šo mazo, sarkanos vākos iesieto grāmatu un nolasīju viņai Moronija grāmatas 10. nodaļas 20.-23. pantu. Es viņai pastāstīju par šo PDS Baznīcas locekli. „Viņš nav tikai profesors. Viņš ir mormonis! Man tas ir jāizpēta mūsu dēla dēļ.” Pēc šī brauciena kādā piektdienā viņš man piezvanīja. Viņš atbrauca, un mēs satikāmies. Pēc darījumu sarunas es vilcinoties un nervozi uzdevu dažus jautājumus par mormoņiem. Viņš pasmaidīja un teica: – „Es zināju, ka tu man uzdosi šos jautājumus. Tāpēc man bija sajūta, ka man ir jāatbrauc un jāsatiek tevi.” Tajā svētdienā viņš mani ielūdza uz savu lūgšanu namu. Tā bija pati pirmā reize, kad apmeklēju baznīcu. Nākamajā svētdienā bija Vispārējā konference, uz kuru es devos kopā ar savu sievu un dēlu. 2. stāsts – ES ESMU DIEVA BĒRNS Kādu vakaru viņš kopā ar savu sievu uzaicināja manu ģimeni vakariņās savās mājās, lai mūs iepazīstinātu ar misijas prezidentu un viņa sievu. Vakariņu noslēgumā mana kolēģa sieva ierosināja, ka viņi četri mums varētu nodziedāt dziesmu. Tā dziesma bija „ES ESMU DIEVA BĒRNS”. Viņu dziedāšana aizkustināja manu sirdi. Viņi nedzied sevis dēļ. Viņi to dara kāda cilvēka dēļ! Kāds viņiem lūdz to darīt mūsu labā. Viņa sieva teica, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un ka Viņš mīl TEVI. Katru reizi, kad es dzirdu šīs garīgās dziesmas melodiju, viņas balss atbalsojas manās ausīs. Kopš tā vakara šīs divas ģimenes katru otrdienas vakaru pēc kārtas nāca pie mums, lai kopā ar misionāriem mūs mācītu. Katru reizi, kad es kopā ar sievu atvēru mājas durvis, lai aicinātu viņus ienākt, mēs viņus redzējām kā pārstāvjus, kurus sūtījis Debesu Tēvs. „DEBESU TĒVS KĀDU SŪTA UZ MŪSU MĀJĀM.” Lai gan es lasīju Mormona Grāmatu katru vakaru un katru nedēļu devos uz 1. bīskapijas svētdienas sanāksmēm, es nevarēju saprast visu Mormona Grāmatā. Maija beigās un jūnija sākumā es sapratu, ka noderīgi ir lasīt kopā ar mormoņiem. 3. stāsts – LĒMUMS UN IETEKME UZ MANU ĢIMENI Iegūstot Garu, saprotot „ticības, cerības, žēlsirdības” pamatprincipus, Izpirkšanu un grēku nožēlošanu un redzot šo divu ģimeņu tuvos piemērus, es nonācu pie lēmuma. Es teicu savai sievai: „Ļauj man pirmajam spert soli, kamēr tu par to vēl domā.” Laikā, kad es tiktu kristīts, es nevarēju iedomāties iespējamību, ka mana sieva varētu man pievienoties paredzamā laikā. Viņa būtībā nedomāja, ka varētu pievienoties Baznīcai. Viņa tikai teica – kad tev pievienosies mūsu dēls, to darīšu arī es. Man nebija ne jausmas, kā bērns varētu saprast sarežģītos Svētos Rakstus. Viss mainījās. Kādā ziemas rītā plkst. 5.30 no rīta es mašīnā vedu savu dēlu uz spēli Bridžvoteras hokeja zālē. Uz 24. ceļa viņš man pēkšņi pajautāja: „Tēt, es vēlētos būt mormonis. Vai es varu kristīties? Kad es varu kristīties?” Es teicu: „Sarunāsi ar savu mammu?” Es biju pārsteigts, aizkustināts un pie sevis noteicu – šorīt jūs uzvarēsiet šo spēli. Izrādījās, ka viņš bija klausījies mūsu sarunas, kad misionāri mūs mācīja. Misionāri sāka mācīt manu dēlu. Viņš teica, ka pēc tam, kad tētis kristījās, mājās ir lielāks miers. „Mamma un tētis nestrīdas viens ar otru, un ķildošanās biežums ir samazinājies vismaz par 50%.” Mans dēls sāka zīmēt grafiku, dodot ikvienam uzdevumu lūgt pirms trīs ēdienreizēm un pirms gulētiešanas. Viņš mūs disciplinēja lūgt katrā ēdienreizē un pirms gulētiešanas. Kad mēs aizmirsām lūgt pirms pusdienām, viņš atteicās ēst. Viņš to uztvēra nopietni. Īsumā ar šiem stāstiem gribu pateikt, ka mormoņu piemēri vadīja mūs uz ticību Jēzum Kristum. Ceļojums kļūšanai par mormoni mani izmainīja. Es sapratu, kas esmu ticis svētīts, jo es ticu, ka esmu Dieva bērns. Evaņģēlijam ir ietekme uz to, kā mēs pavadām šo dzīvi. Debesu Tēvs caur šiem mormoņiem deva priekšzīmi, un šī priekšzīme ietekmēja manas pārmaiņas. Rādīt vairāk

Bez rezultātiem